 |
Jau sen šo zemi – dziesmu zemi sauc,
Te gaisma akmenī pat aust.
Jau sen te Daugaviņas dziesma skan
Un svēta, dārga tā ir man.
|
Kad pienākuši rudens tumšākie vakari, Klīvlandes Apvienotais draudzes nams Klīvlandē jau atkal pildās ļaudīm – lai sanāktu parunāties un satiktos. Bet 29.oktobra vakars bija īpašs – sadziedāšanās kopā ar Toronto latviešu jauniešiem.
Kāpēc īpašs?
Jo šādi ciemiņi ir reti mūsu pusē…
Jo dziedāt lielajā zālē simtu cilvēku pulciņā ir piedzīvojums...
Jo latvieši ir dziedātājtauta…
Jo muzikālā stīga aizskar katra dvēseles mieru un iekustina mīlestību pret Latviju...
Jo…
Tā varētu turpināt ilgi par to, kāpēc ir īpašs tas vakars, kad latvieši Klīvlandē pulcējas uz saviem mazajiem svētkiem – dziesmai par godu.
„Kādēļ man dziedāt svešu
dziesmu“ – jau zālē lielās
gaismas pieklusušas, lai pirmai dziesmai it nemanāmi ļautu nojaust šī vakara
noskaņu – par mūsu mīļo Latviju, par pļavām un miglas
rītiem, par bites dūkoņu un likteņupes sūrajiem mezgliem. Toronto latviešu jaunieši šo dziesmu programmu esot jau divas reizes rādījuši savās mājās,
un dziesma lido tālāk – attālums mūs vieno, ja dziedam kopā! Pietāte pret mazā kamerkora atturīgo izskatu, izdoma par baltā ekrāna noformējumu – viss, it viss ļāva dziesmām plūst, virmot
un aizskart. Katrai divrindei uz ekrāna tika pieskaņota kāda Latvijas ainava,
Rundāles vai Bīriņu pils dakstiņi, bērnu smiekli, gadskārtu mijas vai senu atklātnīšu izlīdzinātās
krunkas vēl ļāva saskatīt pirms gadsimta būvēto Latvijas mazpilsētu bruģus.
Dažādas fotogrāfijas mijās ar katru dziesmu divrindi uz baltā ekrāna, un dažādi
tās samija dvēselē katra atmiņas par mīļajām mājām.
Reizēm muzikālās tēmas uzgavilē saldi, kā jau dzīvē. Un
Valdis Jevtejevs ar pārliecinošu solo aizrauj sev līdzi katru, kurš vēl nedroši
vēro no malas – jo šis ir dziesmu vakars! Sadziedāsim! Pārējo dziedātāju
patiesais smaids tik tiešām iedrošina, un dziesmas sāk skanēt! Arī Kārlim
Blūmam līdzi jau dzied ikviens – par krizantēmām „uz galda vāzē, bet tās jau
muļķes nesaprot,“ un ugunssārto mežrozīti, „kas cauri vasarām zied un
zied“.
Arī Māris un Vilnis Blūms latviešu tautasdziesmu par
līgaviņas pāragro apņemšanu izdziedāja ģitāras pavadībā tik jautri, ka pat
visvecākajiem klīvlandiešiem kājas zem galda ritmā līdzi taktis skaitīja.
Kanādiešiem talkā nāca arī mūsu skanīgās balsis – Zanda Bauer, Silvija Resnis,
Karina un Ilze Hazner. Arī Mārtiņš Daukšs pēdējā brīdī bija gatavs spēlēt
pavadījumu un uzdziedāt. Jo kopā dziedāšanas prieks it īpaši skan!
Klīvlandes deju kopa „Pastalnieki“
veda rotaļās un grieza dančus gredzenā ar latviešu tautasdejām „Ačkups“,
„Raitais dancis“ un „Gredzentiņš“. „Pat galva
sareiba, skatoties, kā tie jaunie šodien prot sadejot,“
sacīja kāds vīrs pie blakusgaldiņa. Un vēl daudz jauku vārdu, pateicību,
komplimentu skanēja šajā vakarā: „Šis ir labākais vakars, kas mums pēdējā
laikā bijis!“, „Jā, to būs grūti pārspēt!“.
Straujas un jestras, skumjas un mīļas – tik dažādas bija
šī vakara noskaņas. Arī mani kāda dziesma īpaši uzrunāja, un vēl ilgi tai
vakarā dvēselē skanēja: „Gudra kā jūra visa Kurzeme dun,/Vēji skrien pāri zelta
gundegām, Un/Nīcā un Bārtā brunči
sarkani plīv,/Kuršu pavards uguns krāsā dzīvs.“
Un jo īpaši stāsts fotogrāfijās uz ekrāna par Latvijas
neatkarības atgūšanu – par jakas aplokā paslēptu auseklīti un stipra pleca
sajūtu Baltijas ceļā, par ugunskura dūmu smaržu barikāžu ēnā, par trasējošo
ložu švīkām acu priekšā un māmiņas asarām pie mūsmājas pirmā
sarkan-balti-sarkanā karoga.
Tik tiešām, vakars bija ne tikai izdevies, bet tas bija
lielisks! Toronto jauniešu grupas vadītāja Eva Otaņķe vēlāk e-pasta vēstulē
pateicībā par sirsnīgo uzņemšanu, atsaucību, atbalstu un labājām emocijām visiem
šī vakara organizatoriem saka lielu, lielu paldies! Jāpateicas dziedātājiem,
dejotājiem, mūziķiem, Klīvlandes Latviešu biedrībai un čaklajām saimniecēm!
Sarīkojuma ienākumi nodoti deju kopai „Pastalnieki“
izdevumu segšanai braucienam uz ASV Dziesmu svēkiem Milvokos 2012. gada jūlijā.
Bet klīvlandieši jau klusībā plāno, kad atkal varētu
aicināt tuvos kaimiņus no Toronto uz nākamiem svētkiem dziesmai par godu.
Raksta autore: Anita Zvirgzde
