aprīlis 22, 2012

Iņ un Jaņ jeb kādas latviešu ģimenes stāsts

"Goodtime III" kugīša brauciens
Spēcīga personība, kuras balsī ieklausās daudzi Klīvlandes latvieši. Sarīkojumos bieži rosās baltā priekšautā, elegants, šarmants un ar sirsnīgu smaidu. Prot izrīkot, noorganizēt, uzklausīt un dot labu padomu. Ir Garezera padomē, KLB valdē un viens no jauniešu organizācijas OLA dibinātājiem, un pirms diviem gadiem apprecējis Latvijas latvieti. Zinātāji jau smaidīs un atpazīs, ka runāju par Franz Bauer. Tiešām bezgala harizmātiska personība!

Tikai pāris mēnešus biju iepazinusies ar latviešu sabiedrību Klīvlandē, kad negaidīti saņēmu uzaicinājumu no Franz un Zandas Zilaotes uz viņu ģimenes pusdienām. Gaidīju šo dienu ar nepacietību un vēroju jauniepazīto pāri daudzos latviešu sarīkojumos. Biju pārsteigta, cik izdarīgi un uzņēmīgi viņi ir! Nedaudz tuvāk vēl iepazīties varēju deju kopā „Pastalnieki“, bet visumā viņi atstāja ļoti aizņemtu cilvēku iespaidu. Solītās pusdienas pienāca pēc 4 mēnešiem.

Solītās pusdienas

„Nekas, toties mēs beidzot satikāmies!“ smejoties mani sagaida uz sava mājas sliekšņa Zanda, un laipni aicina iekšā. Franz jau rosās virtuvē un gatavo itāļu risotto, divi mīlīgi kaķi ar interesi aposta viesus. Esmu uzaicināta kopā ar Ragaiņu ģimeni, kuri arī nesen iebraukuši Klīvlandē. Bērniem tiek piedāvātas spēles un filmas, pieaugušajiem ielieti dzeramie. Pirmās sarunas raisās neveikli, jo viens par otru vēl neko nezinām. Bet tāpēc jau Franz mūs uzaicināja, lai tuvāk iepazītos. Runājam par visu ko – par viņu jaunizremontēto māju, par Franz iemīļoto pavārgrāmatu, par Zandas dzīves sākumu Amerikā pirms septiņiem gadiem, par kaķiem un bērniem, par darbu un ceļojumiem. Mana iecerētā intervija ar šo ģimeni izpalika. Sabēdājos, ka būs jāgaida vēl pāris mēnešu, bet Zanda ātri noorganizēja nākamo tikšanos. Beidzot varam apsēsties klusumā pie sveču gaismām un aprunāties par latviešu dzīvi Klīvlandē.

Valodas un skolas

Franz latviešu valodas vārdu krājums mani apbrīno! Uzzinu, ka viņa mamma ir latviete un tēvs – vācietis. Bērnībā, spēlējoties kopā ar jaunāko brāli, tēvs stingri aizliedzis lietot angļu valodu un pieprasījis sarunāties latviski vai vāciski. Lai gan tēvs pats nav pratis latviešu valodu, ģimenē tomēr galvenā valoda bijusi latviešu. Ar tēvu bērni runājuši vāciski, ar mammu un vecmammu – latviski. Tēvs bijis īpaši stingrs, pieprasījis labi pārzināt vācu valodu un licis bērniem arī citādi izglītoties. Nedēļa bērniem bija jau saplānota – karatē, klavierstundas, džudo. Katru piektdienu latviešu skauti, sestdienās – vācu skola, svētdienās – latviešu skola. „Svētdienās mēs vilkām uzvalkus ar baltu kreklu un šlipsi, bet zem tā – sporta tērpu, jo pēc latviešu skolas mūs veda spēlēt futeni ar vācu bērniem,“ stāsta Franz. Tagad vācu valodu izdodas reti lietot, bet viņš esot priecīgs atsvaidzināt zināšanas kādos vācu pasākumos te, Klīvlandes pusē.

Franz apmāca brīvprātīgos "Night at the races"
„Kas no Tevis dzīvē sanācis – vācietis, amerikānis vai latvietis?“ jautāju Franz. „Noteikti latvietis!“ viņš stingri uzsver. Studiju laikā esot izvēlējies vienu semestri Rietumu Mičiganas universitātes Kalamazu Latviešu studiju centrā, kur apguvis tautasdejas, valodu, kultūru, vēsturi. Ņujorkas universitātē papildinājis vācu valodu Gētes institūtā, arī franču valodu savulaik mācījies. Pēc tam atgriezies Klīvlandē un iesaistījies ALJA, Garezerā, KLB, Kredītsabiedrībā. „Vai kaut ko aizmirsu nosaukt?“ Franz jautā Zandai, un abi pasmejas. Tā nu tas esot, ka neviens no viņiem neprotot pateikt nē, un tāpēc esot iesaistīti pārāk daudzās organizācijās.

Franz patīkot aktīvi darboties, organizēt sarīkojumus, bet Zanda tā prātīgi izvēloties, ko darīt. Tā esot noticis arī ar Garezera vasaras nometni. Lai gan iesākusi kā audzinātāja, vienas vasaras laikā kļuvusi par skolotāju un tad par vadītāju. „Strauja tā Garezera karjera man sanāca,“ secina Zanda un atzīst, ka dzīvē gan viņa lēni un prātīgi apsverot iespējas. Bet labprāt atbalstot Franz un reizēm arī piebremzējot viņu, ja vajag. „Esam kā Iņ un Jaņ,“ piebilst Franz. „Viens otru papildinām, jo esam atšķirīgi, bet ideāli saderam kopā.“ Arī saskatījušies abi tikai pēc 4 mēnešiem, kad kopā dejojuši „Pastalniekos“.


Latvieši un to nams Klīvlandē

Pie Klīvlandes Apvienotās draudzes nama
pirms Pastalnieku vakara. 2012. gada aprīlis
„Iespējams, pēc 10 gadiem mēs nevarēsim atļauties uzturēt latviešu namu Klīvlandē,“ secina Franz un izstāsta, ka ar katru gadu dievlūdzēju skaits baznīcā paliekot arvien mazāks. Zem 50 gadiem esot tikai daži, pārējiem jau krietni pāri. Dažas latviešu kopienas ASV nolēmušas jau pārdot savas baznīcas un īpašumus, jo vairs neesot pietiekami daudz latviešu. Franz tam nepiekrīt. Risinājumi esot, tikai liela daļa vecāko gadagājumu ļaudis tiem nepiekrītot.

Latviešu sabiedrība šeit iedaloties divās grupās – tie, kuri vēlas pārmaiņas, un tie, kuriem jau krietni pāri 65 un kuri šo baznīcu un namu par savu naudu cēluši, uzturējuši un šeit dzīvi pavadījuši. Vai tiešām viņiem vecumdienās jāpiedzīvo krasas pārmaiņas? Zanda tam nepiekrīt, un arī Franz uzskata, ka jāatrod vidusceļš – lai šī vecākā paaudze jūtas labi, un arī jaunajiem būtu interesanti. Lai gan arī no pirmās grupas liela daļa nemaz negribot pārmaiņas. Bieži nācies dzirdēt: „Nē, tā nedrīkst darīt! Tā te nekad nav bijis!“ Un tas jauniebraukušos latviešus atstumjot, jo viņi neredzot šeit iespējas attīstīties.

Franz matemātiskā loģika ir dzelžaina – viņš izrēķinājis, ka katrā ģimenē jābūt vismaz 3 bērniem un vecākiem ikdienā jārunā latviski. Tikai tā esot iespējams turpināt un pilnveidot latviešu sabiedrību Klīvlandē. „Cik daudz jauniešu (līdz 40 gadiem) nāk uz mūsu sarīkojumiem?“ jautā Franz un tūliņ atrod iemeslu šim tukšumam – „jo viņiem zudusi interese.“

Zanda saskata šeit paaudžu konfliktu – šī esot tā jaunā paaudze, kas bērnībā tika vesta uz latviešu sabiedrību, jo viņu vecākiem tas bija svarīgi. Tagad, kad šie bērni paši kļuvuši par mammām un tētiem, viņi mēģina apvienot latvisko dzīvesveidu ar ikdienu – ved bērnus uz amerikāņu skautiem, iesaista vietējās sporta aktivitātēs, un latviešu sarīkojumus spēj apmeklēt pāris reizes gadā.

Franz atceras, ka bērnībā nebija viegli ikdienā runāt latviešu valodā. Tomēr ģimene esot svarīgākā vieta, kur bērns apgūst valodu, bet skola tikai palīdzot to pilnveidot. Un Zanda tam piekrīt, jo Garezerā viņa redz šādus bērnus, kuru ģimenes ikdienā uztur latviskās vērtības un valodu. „Es uzskatu, ka tā ir viena no lielākajām dāvanām, kuru spējam dot nākamām paaudzēm.“ Lai gan tā esot brīva izvēle un to nedrīkstot nevienam uzspiest.

Neprasi atļauju!

Francis kopā ar OLA organizēto kafijas galdu baznīcas pagrabiņā (2012)
Šīs mūsu vakariņas ievilkās līdz pat vēlai naktij. Bija piektdiena, nākamajā rītā jau 4:30 Franz bija jādodas uz Garezera valdes sēdi, arī man bija jāstrādā. Un tomēr sarunas nevarēja un nevarēja beigties. Bija tik interesanti dzirdēt otra domas par visdažādākajiem jautājumiem! Un ir tik žēl, ka varu šeit tikai nelielu daļu uzrakstīt, jo biļetena lappušu skaits ir ierobežots.

Tomēr pieminēšu vēl vienu, manuprāt, interesantu atziņu, kuru guvu, ciemojoties pie šīs ģimenes – ja vēlies Klīvlandes latviešu sabiedrībā kaut ko mainīt, tad neprasi atļauju, bet – piedošanu.
Intervēja: Anita Zvirgzde

aprīlis 21, 2012

Pastalnieku vakars kosmosā

Ir 14. aprīlis, sestdienas vakars. Latviešu nams Klīvlandē atkal ļaužu pilns. Bērni jau ietērpti latviešu tautastērpos un satraukti gaida sarīkojuma sākumu. Arī liela daļa pieaugušo uzvilkuši godasvārkus. Dažas ģimenes vēl steidz paspēt kopā nofotografēties, jo nezina, kad atkal būs iespēja visiem pulcēties tautastērpos. Ir klāt gadskārtējais Pastalnieku vakars! Gaidīts un kupli apmeklēts tautas dejām par godu sarīkojums Klīvlandes un apkaimes latviešiem.

„Šis gads jārīko kaut kā īpaši“ – pāris nedēļas pirms sarīkojuma sprieda ilggadējie pastalnieki. Un oriģinālā ideja nebija tālu jāmeklē – šogad Pastalnieki dosies kosmosā! Silvija Resne, izmantojot savu māksliniecisko talantu, ar apbrīnojamu degsmi un izdomu radīja zāles noformējumu atbilstoši tēmai. Īpaša vieta uz skatuves, protams, tika ierādīta raķetei. No tās dramatiskas mūzikas pavadībā pilnīgā tumsā un zvaigžņu mirdzumā pirmais izkāpa viens no deju kolektīva vadītājiem Kārlis Daukšs. Novērtējis planētu par pietiekami labu, lai uzdejotu, viņš iesprauda zemē Latvijas karogu un aicināja pārējos Pastalniekus kāpt laukā no raķetes. Par šādu vakara sākumu publika zālē bija lielā sajūsmā. Skanēja aplausi un ovācijas! Un dejas varēja sākties!


Daudzas dejas tika iestudētas šī gada Dziesmu svētku programmai Milvokos, bet dažas bija arī no iepriekšējām sezonām. Pastalnieki vienu aiz otras rimtā solī izdejoja 10 dejas! Vīriem sviedri tecēja strūkliņā un sievām vaigu sārtums kļuva arvien košāks. Tomēr smaids nenozuda ne mirkli! Lai lielie varētu atvilkt elpu, desmit Jaunie Pastalnieki un četras Mazās Pastaliņas nāca talkā ar vienu kopdeju un divām rotaļām. Arī skatītājiem savs darbs bija darāms – kamēr dejotāji atvilka elpu, pārējie vienojās latviešu tautasdziesmu ritmos. „Katram roka jāpieliek, lai lielais darbs uz priekšu tiek!“ - skan latviešu tautas sakāmvārds.


Un tieši tāpēc Pastalnieku vakars tiešām bija izdevies! Par to īpaši jāpasaka paldies deju kolektīva vadītājiem Ievai Daukšs, Kārlim Daukšs un Karinai Hāznerei, kā arī Silvijai Resnis par sarīkojuma organizēšanu! Ilzei un Jānim Hāzneriem pateicība par garšīgām pusdienām, lai dejotājiem pietiktu spēka gan mēģinājumos, gan sarīkojumā! Un protams pašiem Pastalniekiem, kuri ziedoja savu brīvo laiku, lai nāktu uz deju mēģinājumiem gan darbadienas vakaros, gan svētdienas pēcpusdienās!


Kad dejas izdejotas un paldies vārdi pateikti, laiks pašiem kārtīgi atpūsties. Varbūt līdz nakts melnumam, varbūt līdz pirmajai gaismiņai – neviens jau pulkstenī neskatījās! Bet latviešu namā Klīvlandē vēl ilgi skanēja mūzika un jautras balsis.
* * * * *
Pastalnieku vakara foto galerija skatāma Pastalnieku bloga lapā: http://pastalnieki.blogspot.com/p/pastalnieku-vakara-galerija-2012.html

aprīlis 20, 2012

Andreja mākslas brīvdienas Toronto


Andrejs Mantenieks šogad piedalījās Latviešu Nacionālās jaunatnes apvienības Kanādā organizētā kultūras sarīkojumā „Šī Māksla Ir Jauna“ (ŠMIJ). No 9. līdz 11. martam Toronto pilsētā talantīgi jauni cilvēki varēja dalīties savā mākslas pieredzē un baudīt citu mūziķu, mākslinieku, dejotāju un Dj izpildījumus.

"Kāzu viesi" bauda mimosas restorānā
Sarīkojuma programma tiešām bija plaša un interesanta. Pirmajā dienā jaunieši iepazina viens otru caur spēlēm, piedalījās galerijas OUT/AUT atklāšanā, bet vakarā Dj Skeez un Drejus vadībā varēja izdejoties Vecmeitu&Vecpuišu ballītē. Otrajā dienā jaunieši rādīja savas spējas Foto Medībās, piedalījās galerijas semināros ar mākslinieku Vid Ingelevics, paneļdiskusijā par mākslinieku gaitām Latvijā, seminārā „Rīgas nākotne“, kuru vadīja architekts Andris Roze, un vakarā – atpūta poļu klubā ar vakara nosaukumu „Kāzu balle“.

Lūk, ko par šo braucienu raksta Andrejs:

Šis bija mans pirmais ceļojums uz Kanādu, lai satiktu latviešus, un tas man ļoti patika. Kanādā biju tikai īsu laiku, bet jau nevaru sagaidīt atgriezties nākamreiz.

Andrejs - otrajā rindā!
Ceļojums sākās 8. martā. Lai tur tiktu, man bija jābrauc apmēram septiņas stundas ar Greyhound autobusu, ar pārsēšanos Buffalo. Kad ierados, kopā ar diviem draugiem no Ņujorkas mūs aizveda uz mājām, kur mēs visi palikām un satikām citus jauniešus. Nākamā rītā visi devāmies uz „Snakes and Lattes” kafejnīcu, lai spēlētu spēles un izbaudītu pusdienas. Pēc tam blandījāmies par pilsētu, apmeklējot veikalus un restorānus līdz vakaram. Tēma vakaram - „Vecmeitu un Vecpuišu Balle”, bet nozīme nevienam nebija tiešām skaidra.

Sestdien apmeklējām mākslas galeriju, kur bija dažādu modernu latviešu mākslinieku darbi. Es pazinu dažus: Marisai Rasumai piederēja vairākas skices, un Mia Auģu fotogrāfijas. Pavadījām atlikušo dienu, atkal klejojot pa pilsētu. Balle ar tēmu „Kāzu Balle” bija interesanta, un mūziku spēlēja jauniešu grupa.

Viss kopā - ŠMIJ bija interesanta kombinācija ar mākslu, mūziku un draugiem.

aprīlis 19, 2012

Koncerts "Pasakas par ziediem"


Svētdien,  22. aprīlī pl. 1 pm

Anna Sakse "Pasakas par ziediem"

Mūzikas autors ir komponists Valts Pūce, kuŗš uzvedumā pats būs pie klavierēm un uzstāsies kopā ar šarmanto flautisti Ditu Krenbergu.



Stāstnieka lomā iejutīsies Jaunā Rīgas teātra aktieris Gundars Āboliņš, kuŗš klausītājiem stāstīs par mīlestību, par jūtu daudzveidību, caur to parādot visas cilvēka dzīves šķautnes. Pētera Apses fotogrāfijas ilustrēs pasakas par ziediem, radot vaļu fantāzijai un iztēlei.
Sarīkojums būs Apvienotās draudzes lielajā zālē, 1385 Andrews Avenue, Lakewood, Ohio.

Ar $25 ziedojumu pie ieejas. Draudzes skolas bērniem ar vecākiem - ieeja brīva. KLK abonētājiem - ar 3. kuponu.

*   *   *   *   *

Dace Micāne Zālīte (Guilforda, Konektikuta), 15. aprīlis:


Viņi mums atveda Latviju – ar tās dzīvo radošo spēku, skanīgo latviešu valodu, spēcīgām emocijām, un nu„baterijas ir uzlādētas”, saku komponistei un Latviešu Kultūras biedrības TILTS  Mūzikas nodaļas vadītājai, latviešu kultūras darbiniecei Dacei Aperānei pēc koncerta Salas baznīcā Longailendā.

Izrāde ir izdevusies un guvusi atzinību – par to liecina ilgstoši aplausi zālē, ko latviešu mākslinieku ansamblim veltī Ņujorkas apkārtnes latvieši, tuvējo latviešu skolu - Ņudžersijas, Jonkeru latviešu skolu skolēni. Ziedojums Rūtas Gravas piemiņai Latviešu Kultūras biedrībai TILTS sniedza ievērojamu atbalstu visu 5 ASV pilsētu tūrei - Ņujorkā, Filadelfijā, Mineapolē, Čikāgā un Klīvlandē. Ziedojums no ALA Kultūras nozares arī palīdzēja Ņujorkas Latviešu organizāciju padomei sarīkot tūres pirmo izrādi sadarbībā ar Latviešu Kultūras biedrību TILTS.


Šis ir pirmais kopprojekts, ko rīko TILTS Daces Aperānes vadībā  un „Latvijas koncerti" (valsts iestāde), tā idejas autors un producents Gundars Ķirsis. Uz ASV no Latvijas atvests profesionāls, estētisks, mūsdienīgs skatuves mākslas darbs. Ielūkosimies tuvāk „Pasakas par ziediem” skatuves kompozīcijā, tās krāšņajā partitūrā un izpildījuma profesionalitātē.


Tas ir latviešu rakstnieces Annas Sakses septiņu pasaku stāstījums - atlase no grāmatas „Pasakas par ziediem”. Kompozīcijā ietverti vairāk nepazīstami un neparasti stāsti. Mūzikas valoda ir daudzu teātra izrāžu Latvijā autora,  komponista Valta Pūces īpaši šim uzvedumam radīta mūzika klavierēm un Ditas Krenbergas flautas spēlei. Jāizceļ veiksmīgā vadmotīva loma muzikālajā izrādes kompozīcijā, latviešu kamermūzikai raksturīgais melodiskums, intimitāte un gaišas skumjas. Vadmotīvs izrādes sākumā ved uz pareizām sliedēm – solot jaunu un modernu tikšanos ar tautā labi pazīstamajām pasakām. Komponists ne tikai muzicē, bet klavieres izmanto trokšņu radīšanai, piemēram, viegli uz klavieru korpusa iztaktējot aizejoša vilciena ritmu.

Valts Pūce nāk no slavenās Pūču dzimtas, un bostonieši labi atminas viņa tēva brāli režisoru Jāni Pūci un viņa dzīvesbiedri aktrisi Elzu Pūci, kas trimdā veidoja Bostonas teātri. Komponists Valts Pūce maz, bet precīzi iesaistās aktierspēlē. Arī Ditas Krenbergas ne tikai virtuozā flautas spēle, bet arī aktrises loma izrādē ne tikai bezvārdu etīdēs, bet arī ar tekstu uzvedumā ienes šarmantu un daudzveidīgu – sievietes – zieda, sievietes – dabas būtnes tēlu, veidojot saspēli ar uzveduma centrālo tēlu Stāstnieku, ko atveido Gundars Āboliņš.


Latvijā vadošā aktiera Gundara Āboliņa talants atklājas un apžilbina ar spēju sekundes simtdaļas laikā pāriet no viena tēla citā, veidojot plašu „Pasakas par ziediem” tēlu galeriju. Transformējas ne tikai balss tembrs, kas mainās no trausla zieda čukstiem līdz dusmās aurojoša Ziemeļvēja vārdu brāzmām. Ķermeņa plastika un satīrisks akcents īpaši pārsteidz pasakās „Tītenis”, „Zaķkāposti”. Cilvēka dvēseles pārdzīvojuma smalkums ir pasakās „Sniegpulkstenīte”, „Kamēlija” un „Lilija”. Tikumu un netikumu atspoguļojums personificētu ziedu dzīvēs ar klāt piemestu ironijas devu pasakās „Magone”, „Sausziedis”.


Izrādes kompozīcija veidota apļveidīgi – divu baltu ziedu, sākumā sniegpulkstenītes un noslēgumā lilijas mīlestības stāstos, kas runā par jūtu daudzšķautņaino spēku un augstāko pakāpi – ziedošanos.


Visu kopā saliedē muzikālā partitūra - klavieru un flautas tālākais vēstījums mūzikā, kas nebūt neilustrē tekstu, bet dod papildus dimensiju. To arī krāsu un spēcīgu tuvplānu detaļās uz ekrāna rāda Pētera Apses ”Pasakas par ziediem” attēlu stāsts, veidojot savu vizuālo ritmu, kas ir lakonisks, neizraibināts, bet, šķiet, foto mirklī notvēris zieda un dabas burvību. Latviski apskaidroti un cilvēciski patiesi runā izrāde.Pēc izrādes Dita Krenberga saka: ”Tas stāsts varbūt nav tikai par ziediem, bet cilvēkiem, par dzīvi.” „Visu laiku kamols kaklā, gribas raudāt”, atzīstos. Gundars Āboliņš aktiera redzībā atbild: ”Tāpēc jau ir teātris, lai cilvēks izsmietos un izraudātos”.


Gribas vēlēt, lai koncertuzvedumu „Pasakas par ziediem” piedzīvo latviešu skatītāji ārpus Latvijas ne tikai ASV, bet arī Kanādā, Austrālijā, Eiropā. Paldies izrādes ansamblim un rīkotājiem, kas deva iespēju saņemt patiesu mākslas baudījumu – un tieši laikā, kad Amerikas austrumu krastu apciemo ziedonis.
* * * * *

Foto galerija: koncerts Klīvlandes draudzes namā
22. aprīlī, 2012