Latvijas neatkarības svinības

Biedrības vadošie darbinieki kopā ar sarīkojuma viesiem

Kad Latvijai tuvojas dzimšanas diena, mani pārņem lepnums un gaidīšanas prieks. Maza tā mana Latvija, bet ļoti mīļa! Maz tajā iedzīvotāju, bet katrs no viņiem – stiprs kā Lāčplēsis. Kaut arī ceļi tai pussabrukuši, tie vijas cauri pasakainiem mežiem. Kaut arī nemaksāju nodokļus Latvijā jau trīs gadus, mana mīlestība un palīdzība plūst turp ik dienas. Latviešu dziesmas skan manā ģimenē, un latviešu valoda ir mana pamatvaloda. Tā ir, un tā būs vienmēr. Un, kad pienāk 18. novembris, velku svētku drānas, klāju galdu un iededzu tortē laimes vēlējuma sveces savai Latvijai.

Šogad pirmo reizi sagaidīju šos svētkus kopā ar latviešiem Klīvlandē. Svinīgajā pasākumā par godu Latvijas 93. gadadienai piedalījās arī Latvijas vēstnieks ASV Andrejs Pildegovičs. Uz mirkli aizdomājos – vai tad, ja būtu palikusi Latvijā, man būtu iespēja šo dienu svinēt kopā ar tādu amatpersonu? Nē. Es pat nenojautu, kādu pārsteigumu vēl man sagādājis šis svētku vakars. Bet nu visu pēc kārtas.

                 

Mana meita šim vakaram par godu kopā ar bērniem no latviešu skoliņas bija sagatavojuši uzvedumu „Tālavas taurētājs“. Viņa gan tikai tēloja vienu no ienaidniekiem, kuram nav teksta, bet to lielāko darbu – deklamāciju – bija iemācījušies mūsu pamatskolas skolnieki šīsvasaras Garezera nometnē: Andrejs Albertiņš, Markus Reineks, Tija Kubuliņa u.c.

Viesi bija sajūsmā, un vēstnieks īpaši uzteica bērnu veikumu, jo kādreiz arī pats esot tēlojis lomu „Tālavas taurētājā“ un viņam neesot sanācis tik labi. Bērniem smaids un lepnums par slavas vārdiem! Un katram mazajam aktierim biedrība dāvināja sarkanu rozi.

Draudzes latviešu skolas bērni pirms sarīkojuma

Lielā zāle bija ļaužu pilna. Galdi klāti sarkan-balti-sarkanās krāsās ar elegantām ziedu vāzēm. Par to paldies Ilonai Ķīsei! Pie sienām vēl varēja apskatīt Edītes un Tomasa Keitsa (Jaunmeksika) mākslas darbus, bet skatuve bija tik karogota, ka iesākumā pat acis apžilba – Latvijas, Lietuvas un Igaunijas karogi, kā arī NATO un Eiropas Savienības karogs. Tiešām svinīgi!

ALA priekšnieks J. Mežinskis

Jāatzīstas, ne visus pazinu, ar kuriem sēdēju pie viena galda. Un tas ir saprotami, jo tikai nesen esmu Klīvlandes latviešu sabiedrībā. Priecājos iepazīties ar Haraldu Mazzariņu un viņa māmuļu (izrādās esam vārda māsas), kurš lietišķi un ar nelielu humora devu vadīja visu šo svinīgo vakaru. Tāpat arī ar Amerikas Latviešu apvienības priekšnieku Dr. Juri Mežinski un kundzi. Svētku uzrunā Mežinska kungs atgādināja mums par Latvijas trim mērķiem – būt neatkarīgai, latviskai un turīgai valstij. Viņš bija sašutis par Latvijas demogrāfijas stāvokli. Matemātiskā progresijā bija aprēķinājis, pēc cik gadiem Latvijā latvieši būs izzuduši. Pārmeta latviešiem, kuri pēdējos gados izbraukuši, aizrādīja Latvijas valdībai par nespēju atrisināt šo problēmu un slavēja igauņus, kuriem šogad izdevies izlīdzināt dzimstības un mirstības kausus. Jutos aizskarta un uzrunāta. Nepiekrītu cilvēciskās dvēseles skaitīt progresijā, nepiekrītu migrācijas jautājumiem, bet izprotu citādu redzējumu un esmu gatava par to diskutēt. Jo man ir sava pieredze. Bet šīs sarunas lai paliek citām reizēm. Runas noslēgumā Mežinska kungs aicināja apzināt mūsu kopējo spēku un stiprināt Latvijas latviskumu!

Vēstnieks A. Pildegovičs

Latvijas vēstnieks ASV Andrejs Pildegovičs arī uzteica latviešus par savu sīkstumu un slavēja par padarītiem darbiem pēdējos 20 gados. Šīsdienas problēmas esot risināmas. Sācies nopietns darbs Latvijā pie Pilsonības likuma maiņām, tāpat arī no 1. janvāra ikviena latviešu organizācija ASV varēšot pieprasīt vēstniecībā mobilo pasu iekārtu.

A. Grava saņem apbalvojumu no
vēstnieka A. Pildegoviča

Vēl pie mana galda sēdēja kāds solīds kungs ar kundzi, kurus nepazinu. „Vieni no daudziem,“ pie sevis nodomāju. Bet, ak vai, cik liels bija mans izbrīns, kad vēstnieks pēc svinīgās uzrunas aicināja šo kungu saņemt Latvijas augstāko atzinību – Trīszvaigžņu ordeni! Tikai tad es sapratu, ka esmu sēdējusi blakus cilvēkam, par kuru Latvijā pirms tam daudz esmu dzirdējusi – par Vītola fondu, par mazturīgo jauniešu stipendijām, par atjau-notām baznīcām, par slimo leģionāru ārstēšanu, par grāmatām lauku skolām un daudz ko citu. Alfrēds Grava – šo vārdu Latvijā zina daudzi! Man tas tiešām bija liels gods Latvijas neatkarības svētkos iepazīties ar latvieti-mecenātu! Un vēl jo vairāk priecājos redzēt viņu kopā ar ģimeni – kundzi Sarmīti un dēlu Pēteri. Varu tikai vēlēties līdzināties Gravas kungam viņa sirdsmīlestībā pret Latviju un vēlmi tai palīdzēt!

ALA priekšnieks Dr. J. Mežinskis šajā vakarā ar atzinības rakstu sveica vēl vienu diženu vīru – Andri Celchertu par īpašiem sasniegumiem ilggadējā, pašaizliedzīgā sabiedriskā darbā, veicot Apvienotās Klīvlandes Latviešu evaņģēliski luteriskās draudzes saimniecības vadītāja amatu. Līdz ar biedrības pasniegtiem ziediem Celcherta kungam kā pateicība izskanēja arī viesu aplausi.

Mārtiņš Daukšs

Vakara otrajā daļā mūsu pianists Mārtiņš Daukšs piedāvāja burvīgu svētku koncertu – J. S. Bacha, V. A. Mocarta, J. Mediņa un J. Ivanova skaņdarbus. Visa koncerta laikā mana astoņgadīgā meita acis nenovērsa no Mārtiņa veiklajiem pirkstiem un meistarības. Viņai koncerts esot paticis vislabāk šajā vakarā! Arī man tas sagādāja neaizmirstamu labas mūzikas baudījumu un radīja patiesu svētku sajūtu!

Vakara saviesīgajā daļā vēl skanēja tosti par godu Latvijas dzimšanas dienai, priecīgas sarunas, kopā fotografēšanās un draugu atkalsatikšanās sajūsmas. Tie tiešām bija īsti svētki – par godu mūsu Latvijai!

Raksta autore: Anita Zvirgzde

Daugavas Vanagi sasaucas 60. jubilejā

Klīvlandē Daugavas Vanagu kopu izveido 1951. gada 28. oktobrī, bet jau pēc trīs mēnešiem tiek dibināta Klīvlandes DV apvienība. Šogad 13. novembrī šī organizācija atzīmēja savu 60. gadadienu – cienījams vecums un atzinīgs laika posms. Kā svinīgajā uzrunā Varoņu piemiņas akta un Daugavas Vanagu jubilejas dalībniekiem sacīja patreizējais DV apvienības priekšnieks Zigurds Reineks:

„Šīs dienas kontekstā mēs runājam arī par varoņiem, kas cīnījušies militāros konfliktos par neatkarību un patiesību, par bruņoto spēku varoņiem – māsiņām, sanitāriem un karavīriem. Mūsu varoņi ierakstījuši slavas pilnas lapaspuses Latvijas vēsturē.“

Z. Reineks uzsvēra, ka šodien svarīgi atzīmēt latviešu karavīru piemiņu arī no citām cīņām – latviešu strēlnieku cīņas, Otro Pasaules karu, leģionārus, Afganistānas un Irākas konfliktus, Bosniju, Vjetnamu, Koreju.

Šodien mums ir tas gods būt blakus pirmo lāčplēšu pēcnācējiem - svētku dalībnieki ar aplausiem un ziediem sveica Rasmu Arsonu, Dzintru Kukaini un Gunāru Klipsonu.

DV Globālā vanadžu goda priekšniece Rita Kaugura ar skaitļiem atgādināja, cik svarīga bijusi un vēl arvien ir DV darbība Latvijas valstiskuma nostiprināšanai.

No saziedotiem un ievāktiem līdzekļiem piešķirtas stipendijas Garezera jauniešiem ($25 tūkst.), Garezera nometnei ($24 tūkst.), Latvijā daudzbērnu ģimenēm ($38 tūkst.) un gultas režīma leģionāriem, invalīdiem ($62 tūkst.), Lestenei ($40 tūkst.) un Okupācijas muzejam ($16,5 tūkst.). Izvesto daudzbērnu ģimeņu atbalsta akcijai Latvijā Klīvlandes DV organizācija nozūtījusi $100 tūkst. Skaitļi ir iespaidīgi, un mērķi - diženi! Bet Vanagu varenumu nosaka ne tikai naudas summas, bet katra individuālais garīgais spēks un pārliecība, ziedošanās vēlme, līdzjūtība un ticība. R. Kaugura vēlēja nepagurt un turpināt iesākto darbu.

DV ASV Zemesvaldes priekšnieks Zigurds Rīders vēlēja Klīvlandes Vanagiem vēl arvien būt par stūrakmeni latvietības saglabāšanai un turpināt rūpēties par bijušajiem leģionāriem. KLB vārdā Dr. Artūrs Grava atskatījās vēsturē par DV kā organizācijas spēju pēc zaudētās Latvijas turpināt cīņu par tās trīs zvaigznēm. Bet Egils Apelis no Klīvlandes Apvienotās latviešu luteriskās draudzes aicināja izvērtēt šodienas pārmaiņas, lai pietiktu spēka iet uz priekšu un nezaudēt ticību saviem spēkiem.

Kad svinīgās runas bija noslēgušās, pateicības raksti tika piešķirti Daugavas Vanadzēm Vilmai Apinis, Dzintrai Kukainis un Nellijai Kronītis. DV Krūšu nozīmi zeltā piešķīra Uldim Kronītim. DV Mūža biedra kartes izsniedza Haraldam Mazzariņam un Guntai Vilkovlaka.

Un tad uz skatuves kāpa ilgi gaidīti, mīļi sveikti un apbrīnoti „Čikāgas piecīši“. Atgriezušies no savas jubilejas koncertturnejas pa Latviju, viņi labprāt sveica Daugavas Vanagus Klīvlandē un sniedza ieskatu savā koncertprogrammā. Emocionāli saviļņojoši bija vērot, kā mūsu latviešu skoliņas bērni uz skatuves dziedāja kopā ar māksliniekiem.

Kā īpašs veltījums izskanēja Alberta Legzdiņa jaunā dziesma „Latvija“ ar Ramonas Frišmanes vārdiem un „Karavīra dziesma“. Bet pāri visam kopējā dziesmā pasākuma viesi varēja vienoties, dziedot:

Par mani, draudziņ, nebēdā,

Mani cēla varoņcilts.

Man pamatā ir laukakmens

Un tēvu zemes smilt‘s.

Raksta autore: Anita Zvirgzde

Lāčplēšus pieminot

Laika posms no 1918. gada 18. novembra, kad tika proklamēta Latvijas valsts, līdz 1919. gada 11. novembrim - Rīgas atbrīvošanai no iekarotāju karaspēka - ir viens no sarežģītākajiem Latvijas vēsturē. Lai gan tika pasludināta Latvijas neatkarība, valstī joprojām atradās vācu un krievu karaspēks. Tikai 1919. gadā, kad Latvijas Brīvības cīņu laikā iekarotājus padzina no Rīgas, kļuva skaidrs, ka valsts ir atguvusi un nostiprinājusi savu neatkarību. Neatkarīgās Latvijas valsts armijas uzvara pār Rietumu brīvprātīgo armiju jeb tā saukto Bermonta karaspēku bija izšķiroša, tādēļ, pieminot šo notikumu, 11. novembrī - Lāčplēšu dienā - tiek godināti Latvijas brīvības cīnītāji. Un ne tikai Latvijā, bet visā plašajā pasaulē, kur vien dzīvo latvieši.

Z. Reineks, mācītāja Dr. S. Eglīte, A. Rubenis un I. Rubene

11. novembra rīts Klīvlandē šogad pienāca auksts un ar pirmo sniegu. Gluži kā pirms 92 gadiem, kad Rīgā noslēdzās izšķirošās kaujas. Un gluži kā tajos tālajos gados, latvju vīri ar degsmi sirdī stāvēja pie neatkarīgās Latvijas karoga un noliegtām galvām pieminēja savus Lāčplēšus. Viņi zina to sajūtu, kad sveši nāk sapni atņemt. Viņi zina, kā to nosargāt.

Daugavas Vanagi šo dienu piemin katru gadu, un šo piemiņu nes līdzi nākamām paaudzēm. Saulei mijoties ar sniega mākoņiem un spītējot ziemelim, Sunset kapsētas latviešu daļā pie Latvijas karoga Daugavas Vanagi nolika vainagu brīvības cīnītāju piemiņai. Mācītāja Dr. Sarma Eglīte ar svētbrīdi aicināja klātesošos godināt ikvienu, kurš cīnījies par Latvijas brīvību, un mācīties no viņu piemēra, jo mēs esam tik sīksti, cik sīksti mūsos iesakņojusies tautas atmiņa. Bet Artūrs un Ilga Rubeņi sniedza lasījumu no latviešu daiļliteratūras - A. Eglītis "Karavīrs", V. Strēlerte "Karavīra atmoda" un variācijas no A. Eglīša kantātes "Dievs, Tava zeme deg".

Ar Daugavas Vanagu himnu piemiņas pasākums kapsētā noslēdzās. Pēc kopējām pusdienām DV apvienības sekretārs Vilmārs Kukainis devās nolikt ziedu veltes diviem Lāčplēšu kapiem, kurus viņš jau iepriekš bija iespēju robežās apkopis. Jo nekad nebeigsies rūpes par latviešu brīvības cīnītāju pēdējo atdusas vietu sakopšanu Klīvlandes pusē, kur atdusas divi diženi Lāčplēši: Igaunijas armijas 1.jātnieku pulka majors Valdo Teetsma un 9. Rēzeknes kājinieku pulka leitnants Alfrēds Ēbelis. Trešais Lāčplēsis, kurš arī sava mūža nogali pavadījis Klīvlandē - Rūdolfs Vārna, 2. Cēsu kājinieku pulka virsleitnants - atdusas Brāļu kapos Katskiļos.

Viņi ir pildījuši savu misiju ar skaidru domu par brīvu un neatkarīgu valsti. Un šī brīvības cena ir bijusi augsta.

Raksta autore: Anita Zvirgzde