Laiks padomāt

Domāšana ir ļoti veselīga. To zināja jau senie filosofi Cicerons vai Seneka, un mums šodien nav nekas jauns jāizgudro, lai Klīvlandes latviešu sabiedrība no jauna atkal augtu kuplumā. Tikai jāapstājas, jāpadomā un vienam uz otru vērīgi jāvērš draudzīgs jautājums: kā tu šeit jūties?

Pirms pāris nedēļām to pašu jautāju sev un tuvākiem draugiem Klīvlandē, un sapratu, ka kaut kas nav kārtībā. Jautāju vēl pāris cilvēkiem, un sapratu, ka visi vēlas kaut ko teikt, tikai nespēj atrast „labas ausis“. Tāpēc viņi samierinās ar esošo un neko pat nevēlas mainīt. Un tas ir bīstams signāls – nevēlēties.

Tā kā pēc profesijas esmu žurnāliste, uzreiz saskatīju sev plašu darba lauku – runāt ar cilvēkiem, ļaut viņiem izteikties un gādāt, lai šī informācija nonāk līdz „dzirdīgām ausīm“, kas patiesībā mēs paši vien esam. Mums tikai jāsāk runāt. Un klausīties. KLB valdes iedrošināta noorganizēju pirmo apaļā galda diskusiju ar mūsu cilvēkiem, kuri, manuprāt, ir ne tikai drosmīgi paust savu viedokli pirmie, bet arī pietiekami viedi un vēl ar vēlmi mainīt mūsu latviešu sabiedrības dzīvi uz labo pusi. Vai viņi to paši vēlas darīt, vai viņi redz izeju no strupceļa – par to lasiet šajā un visās nākamajās intervijās zem vienota nosaukuma „Laiks padomāt“.

Pie pirmā apaļā galda sēdās Edvīns Auzenbergs, Maija Grendze, Nora Hurley un Ināra Manteniece. Diemžēl daži nevarēja ierasties.

Nora Hurley – Mēs nācām šeit runāt par sabiedrību, ne katrs pats par sevi. Par Baznīcas un mūsu kā latviešu sabiedrības nākotni. Par to, kāpēc mūs šeit kļūst mazāk un kā mēs to varam novērst. Es esmu uzaugusi šajā Baznīcā. Kaut arī neapprecējos ar latvieti, es vēl arvien nāku un nākšu šeit. Neviens nevar mani aizbaidīt, jo es šeit jūtos piederīga. Es nevaru iet cauri dzīvei un nesajust šo piederības sajūtu. Es te piederu.

Es pazīstu vēl daudzus, kuri precējušies ar nelatvieti. Viņi nemaz negrib te nākt, jo, pirmkārt, neko nesaprot. Mans vīrs, piemēram, mani atbalsta, bet nevēlas nākt kopā ar mani uz baznīcu, lai veselu stundu sēdētu un neko nesaprastu. Ja viņš neko neiegūst pretim, tad kāpēc nākt? Raugoties nākotnē, arvien grūtāk būs apprecēt šeit latvieti. Lai gan tas jau bijis arī pirms tam.

- Tev jābūt spēcīgai motivācijai, lai katru svētdienu, atstājot mājās savu ģimeni, tomēr nāktu uz baznīcu. Paldies, Nora, ka iesāki mūsu sarunu ar savu piemēru! Vēlos uzdot visiem jautājumu - kas ir tas īpašais latvietī, pie kā mēs tik sīksti turamies, un kāpēc tā mūsuprāt ir tik liela vērtība?

Edvīns Auzenbergs – Esmu šodien paņēmis līdzi materiālus, kas tapuši pēc līdzīgām diskusijām citos latviešu centros. Nevienam vēl arvien nav noteiktas atbildes par to, kur mēs esam un kur ejam. Viena no problēmām latviešu sabiedrībā ir tā, ka ne vienmēr tiek respektēts savādāks viedoklis. Nav jāmeklē tālu piemēri arī amerikāņu sabiedrībā, kur republikāņi un demokrāti nevar vienoties. Tāpat arī jaunākai paaudzei vai no Latvijas iebraukušiem ir slēgtas šīs durvis uz abpusēju saprašanos.

1999. gadā arī mēs organizējām pārrunu grupu „Mūsu draudzes 21. gadsimtenī“, kuru vadīja prāvests L. Grendze. Mūsu pašu cilvēki runāja par to, kas ir latviešu sabiedrība, kādi esam šodien atsevišķās paaudžu grupās. Pirmajā grupā ir tie, kuri dzimuši pirms 1940. gada Latvijā, viņiem saites ar dzimteni bija stingras un līdzi atvestās vērtības bija pamats jaunam patvērumam šeit.

- Šīs līdzpaņemtās vērtības tika iekonservētas, lai nemainītos latviskais pamats un to neietekmētu svešā vide.

E.A. - Jā, tā tas notika. Otrā grupa bija kara laika jeb trimdas bērni, kuri dzimuši no 1940. līdz 1960. gadam. Viņi ir vai nu nometnēs, vai šeit dzimuši, un viņiem ir ciešas saites ar saviem vecākiem un viņu izpratni par latviskām vērtībām. Trešā paaudze dzimusi pēc 1960. gada līdz 1995. gadam, un viņu uzskati ir atšķirīgi no pirmās paaudzes, jo viņi dzimuši Amerikā, gājuši te skolā, viņiem ir amerikāņu draugi un sociālā vide apkārt. Šī paaudze respektē, piemēram, savu vecmāmiņu, bet dzīvo savu dzīvi. Šodien mūsu sabiedrību jau veido ceturtā paaudze, kas dzimusi 1990.-tos gados un šajā gadsimtā.

Ar šo es vēlos pateikt, ka uzskati starp visām šīm  paaudzēm ir dramatiski atšķirīgi, jo katram bijusi cita vide apkārt, kurā dzimuši, auguši, studējuši. Varbūt būtu vieglāk vadīt mūsu šodienas diskusijas, ja runāsim atsevišķi pa šīm grupām. Mums tolaik bija astoņas pārrunu sesijas, kuras dokumentējām un publicējām. Notika mūsu draudzes locekļu aptaujas. Paldies Laimdotim [Grendzem] par to vadīšanu. Bet diemžēl pēc viņa aiziešanas aizsaulē viss apstājās, jo draudzei bija jādomā par savu eksistenci, par to, kā atrast jaunu mācītāju.

2008. gadā arī Mineapoles draudze, kas daudzos veidos ir līdzīga mums, runāja par to, ko darīt nākotnē. Kā uzturēt draudzes budžetu, kā nodrošināt pastorātu, kas ir mūsu vērtības utt. Arī šis pētījums ir pieejams. Protams, viena lieta ir runāt un pētīt, bet daudz grūtāk ir darīt. Ceru, viņiem patreiz labi veicas.

Un vēl es gribu pastāstīt par Vairas Vīķes-Feibergas grāmatu „Pret straumi“ (1993), kas runā par trimdas psiholoģiju, latvisko identitāti trimdā un sabiedrības paaudžu maiņu trimdas apstākļos. Viņas uzskati ir atšķirīgi un diezgan asi, bet tie vairāk skar pirmo un otro paaudzi. Mūsu šodien iesāktai diskusijai ir jau liels pamats ielikts.

- No vienas puses ir labi, ja šādi pētījumi jau bijuši, jo mums šodien ir pret ko atsperties. No otras puses – vai tie sniedz mums atbildi uz to, kā motivēt Klīvlandes latviešus iesaistīties to realizācijā?

Maija Grendze – Mineapolē ir apvienotas vairākas organizācijas kopā, lai, piemēram, organizētu kādu koncertu, jo pa vienai tās to nespēj. Viņi cenšas noturēt savu saimniecisko dzīvi un īpašumus ar kopēju kasi, jo arī tas ir pamats, lai būtu vieta, kur sanākt kopā. Līdz šim mēs uzskatījām, ka Klīvlandes draudze ir tā, pie kuras visiem jāturas kopā. Salīdzinot ar Čikāgu vai Ņujorku, mēs vienmēr varējām teikt, ka mēs visi turamies kopā. Kaut arī skaitliski mazāki, mēs varam darīt vairāk. Paaudžu problēma mums ir tā pati, kas visiem citiem šeit, Amerikā.

Par sevi vēlos teikt, ka latviešu sabiedrība man bijusi tā vieta, kurā man sevi nevajag izskaidrot vai pierādīt. Es te vienkārši piederu. Pie amerikāņiem gan man ir problēma. Un tāpat arī Latvijā – es nejūtos tur piederīga.

- Tā ir visas trimdas paaudzes problēma.

M.G. - Jā. Un jaunajām paaudzēm tas droši vien nav tik aktuāli. Mums, latviešiem, ir raksturīga zināma savrupība un ziemeļnieku raksturs. Reizēm amerikāņu baznīcā mēs jūtamies aizskarti, ja tev pievērš uzmanību.

Ināra Manteniece – Mamma stāstīja, kad es vēl biju maziņa un viņa pirmo reizi atnākusi uz latviešu baznīcu, tad jutusies tik atstumta. Jo neviens nepiegāja viņai klāt, neviens viņu neuzrunāja. Es tāpēc nekad netiku vesta uz latviešu skolu.

M.G. – Es tā jutos Latvijā, kad iegāju baznīcā uz svētdienas dievkalpojumu. Drīz vien pārgāju uz Anglikāņu draudzi, lai gan tur dievkalpojumi notika angliski. Bet pēc tam viņi visi draudzīgi pulcējās pie kafijas galda.

I.M. – Tas pats arī Skandināvijā notiek. Viņi ir vēsi attiecībās ar cilvēkiem. Reiz gribēju apskatīt vienu zviedru baznīcu 15 min. pirms tās slēgšanas. Ieeju iekšā, bet zviedrs, kurš to baznīcu tīrīja, paskatījās pulkstenī un steidzās ātri aizvērt durvis tieši manā priekšā. Amerikā man vismaz paskaidrotu, ka mums diemžēl jāslēdz baznīca vai ko citu teiktu. Bet zviedram tas likās tik dabiski! Tāds ir ziemeļnieku raksturs.

E.A. – Biju reiz vienā seminārā cilvēkiem, kuri daudz ceļo. Mums stāstīja par personības robežām, kurās mēs kādu ielaižam vai ne [zīmē apļus uz papīra]. Ja lidmašīnā tev sēdēs blakus amerikānis, tad jau pus stundā tu uzzināsi visu par viņa dzīvi. Varbūt tikai nelielu daļu no personiskās dzīves nē. Bet viņš būs ļoti runātīgs un draudzīgs. Ziemeļeiropā un īpaši Vācijā personiskās dzīves robežas ir daudz plašākas. Ja mēs saprotam šādas personības atšķirības, tad arī skaidrs, kāpēc kāds ziemeļeiropietis tev sēž blakus klusēdams.

Tāpēc arī pirmīt stāstīju par latviešu četrām paaudzēm, jo mēs esam ziemeļeiropieši. Īpaši pirmās paaudzes. Jaunākās paaudzes jau ir pirmā grupa, kas vairāk līdzīgi amerikāņiem – viņi ir atvērtāki. Un tāpēc mēs jūtam šo atšķirību.

I.M. – Aizbraucot uz Vāciju, es jūtos vairāk atvērtāka nekā šeit. Bet Amerikā es jūtos diezgan noslēgta. Tātad tas ir kaut kas ieaudzināts vai iegūts. Man ir draudzene igauniete, kas dzīvo Zviedrijā un 25 gadus nostrādājusi vienā darba vietā. Par savu tuvāko kolēģi viņa nezina neko pastāstīt – vai viņš ir precējies, vai ko viņš dara brīvdienās? Pilnīgi neko viņa nezina!

E.A. – Fans Tropenars sarakstījis grāmatu par šo tēmu. Varbūt būtu vērts arī to mums izlasīt. Jo daudzi jau pirms mums pētījuši un runājuši par šiem jautājumiem, bet nevienam vēl nav noteiktas atbildes.

M.G. – Mums tiešām nav noteiktas atbildes. Vai ir pietiekami, ka mēs sākam domāt par šīm lietām tikai pāris cilvēku? Svarīgi, lai mēs visi kopā varam apmainīties ar domām. Un tas mums dos idejas, virzienu, kurā doties tālāk.

I.M. – Neviens jau neteiks, ka mums nav jābūt draudzīgākiem. Visi to zina! Bet kurš to dara?

- Palūkosimies uz mums no malas! Mēs esam izpētījuši sevi, definējuši šīs četras paaudzes un sapratuši teorētiski šīs paaudžu atšķirības. Ir 2012. gads, un Klīvlandes latviešu sabiedrība vēlas būt kuplāka. Kad archibīskaps Elmārs Rozītis, viesojoties pie mums rudenī, stāstīja par savām draudzēm Vācijā, viņš pieminēja, ka pēdējos gados apmēram 70% no draudžu locekļiem ir nesen iebraukušie latvieši. Draudzes dzīve esot pilnībā mainījusies, viņu domāšanai esot bijis jāmainās pilnīgi citādi nekā līdz šim. Viņi to ātri sapratuši un pārorganizējušies. Manuprāt, mums būtu līdzīgi jāsaprot, ka ne tikai vietējo paaudžu atšķirības, bet arī jauniebraukušo latviešu līdzšinējā dzīves pieredze ir atšķirīga. Un būtu vērtīgi visiem spēt kopā sadzīvot. Mums ir pirmās paaudzes latviskās dzīves vērtības, kuras atvestas līdzi no Latvijas 1950.-tajos gados un līdz mūsdienām saglabātas. Ir otrā paaudze, kura, cienot savus vecākus, šīs vērtības centusies nest tālāk. Bet trešā un ceturtā paaudze vairs nejūt sevī motivāciju uzturēt kaut ko, kas bijusi vērtība viņu senčiem. Viņi jau ir amerikāņi, viņi atvērti savai videi un vēlas modernāku dzīvi. Kā mēs spētu iesaistīt šīs jaunās paaudzes biedrības dzīvē? Kas būtu jāmaina, lai viņi vēlētos nākt pie mums?

E.A. – Līdzīgi bija Kanādā pirms 15 gadiem. Prāvests emer. Dr. F. Kristbergs, kurš referēja par latviešu sabiedrības maiņām un kura draudzē bija ap1000 cilvēku, reiz sacīja, ka apmēram 200 cilvēku esot precējušies ar ne latviski runājošiem. Un tas esot bijis iemesls, kāpēc viņš neesot varējis saglabāt draudzi uz tiem pašiem pamatiem, kādi tie bijuši līdz šim. Pēc statistikas 80% jauniešu apprecas ar cilvēku, kurš nav latvietis. Un viņš uzsvēris, ka mācītājam ir pienākums apkalpot visus draudzes locekļus. Nezinu, kā viņi šo problēmu atrisinājuši. Esmu dzirdējis, ka viņiem tik pat grūti kā mums piesaistīt angliski runājošus cilvēkus draudzei un latviešu sabiedrībai. Mums, organizējot sarīkojumus un dievkalpojumus, arī jārēķinās ar šo statistiku.

N.H. – Neesmu pārliecināta, vai jaunākai paaudzei šodien pietiktu tikai ar baznīca apmeklēšanu. Viņi vēlas iedvesmoties ar citām sabiedriskām aktivitātēm,vairāk darīt kopā.

M.G. – Jaunā paaudze tiešām ir ieinteresēta vairāk darīt, ne tikai sēdēt dievkalpojumā. Tas ir raksturīgi amerikāņu jaunajai paaudzei, šodien baznīcai vairs nav tik svarīga loma. Mūsu jaunieši atspoguļo tieši to pašu. Īsta, nozīmīga piedalīšanās ar kalpošanu tālāk citiem. Vai mēs kalpojam Latvijai, vai darām kaut ko šeit uz vietas – šīs lietas vairāk pievelk jauniešus. Amerikā tiešām ir daudz iespēju darīt dažādas lietas sabiedrības labā, piemēram, „māju būvēšana“, zupas virtuves, lasīt mācīšana utt.

N.H. – Es ikdienā tiešām daudz strādāju. Reizēm stundām jāsēž un tikai jāklausās. Bet man gribas kaut ko darīt! Kaut ko nozīmīgu darīt, mainīt lietas sev apkārt. Es katru gadu vedu svētdienas skolas bērnus uz zupas virtuvi, kur viņi mācās gatavot ēdienu, klāt galdus, satīrīt virtuvi, un viņi vēlas to darīt vairāk! Viņiem tas patīk, jo jūtas vērtīgi.

- Tas nozīmē, ka biedrībai būtu vairāk jāorganizē grupu aktivitātes. Lai nav tikai pasīva sarīkojumu apmeklēšana.

M.G. – Kuros mēs tiešām tikai sēžam – noklausāmies koncertu vai runu, apskatām gleznas, kuras gleznojis kāds cits, piedalāmies dievkalpojumā utt.

- Bet tās tomēr ir mūsu saglabātās vērtības, kuras jānotur.

M.G. – Tie ir pamati, uz kuriem jābūvē jauna māja.

E.A. – Pāris gadus atpakaļ mācītāja Anita Pāža stāstīja par saviem jauniešiem no iesvētes mācību grupas – ka viņi vēlas iet laukā savā vietējā sabiedrībā un darīt labus darbus. Viņi nevēloties kaut ko sūtīt uz Latviju vai darīt kaut ko nezināmai Latvijas organizācijai, bet gan savai vietējai abiedrībai.

N.H. – Tas, ko es arī gribu – darīt, palīdzēt un redzēt rezultātus sev apkārt. Maniem bērniem ir tāpat, un svētdienas skolas bērniem tāpat.

M.G. – Mana paaudze vēlējās palīdzēt Latvijai, palīdzēt noturēt latviešu kultūru un valodu.

E.A. – Šodienas jauniešiem vairs nav personiskās saites ar Latviju. Tas ir kaut kas tāls un varbūt nereāls.

N.H. – Es piemēram ne reizi neesmu bijusi Latvijā. Es gribu, bet pagaidām nav tādu iespēju.

- Manuprāt mūsu jauniešiem Latvija ir kaut kas tāls un abstrakts. Tas ir simbols, kuru vēlējušies uzturēt vecāki un vecvecāki. Bet viņu reālā dzīve notiek Amerikā. Latviešu biedrība var paturēt to kā pamatu, bet jāpārveidojas, lai varētu izdzīvot.

M.G. – Mums noteikti jāpārveidojas!

- Tātad mums nākotnē vairāk jāveido aktivitāšu grupas, kurās iesaistītos jauktu valodu ģimenes. Ko vēl mēs varētu darīt?

I.M. – Vai Tu esi organizācijā OLA?

- Neesmu, un līdz šim īsti neesmu sapratusi, ko šī organizācija dara?

M.G. – Tā ir organizācija, kas dubulto ALJA funkcijas. Pirms pāris gadiem bija daži aktīvi cilvēki, kuri vēlējās apvienot jauniešus, bet kopš to vadītāju vairs nav, arī pati organizācija vairs nav tik aktīva.

- Bet ideja paliek tā pati – atdalīties no pastāvošās organizācijas un sākt kaut ko jaunu, savu.

M.G. – Tieši tā, un līdz šim viņi organizējuši lieliskus labdarības pasākumus, lai piesaistītu līdzekļus, piemēram, Garezeram u.c.

E.A. – Klausoties mūsu sarunu, domāju par to, ka mēs bieži uzsveram, ka te esam mēs, latvieši, un tur ir pārējā pasaule. Bet gan grieķiem, lietuviešiem vai ungāriem ir tieši tādas pašas problēmas kā mums. Mums vajadzētu uzklausīt viņu pieredzi par to, kas ir labs un noderīgs viņu jaunajai paaudzei. Bet mūsu latviskais lepnums jau neļauj to!

- Varbūt atšķirībā no viņiem mūsos ir bailes pazaudēt latviskumu. Un tas mums traucē „atvērt durvis“ savā sabiedrībā, lai pie mums ienāktu svešais.

M.G. – Tā ir mūsu iekapsulēšanās. Piemēram, Krievijas Pareizticīgo baznīca pēdējos gadsimtus izdzīvojusi, jo tā iekapsulējās – saglabāja vecās vērtības, neielaida neko jaunu. Tāpēc viņi daudzējādā ziņā ir atpalikuši no jaunās dzīves. Bet ir izdzīvojuši arī tie, kas mainījās, tikai viņi kļuvuši citādi. Tā kā ir divi veidi, kā izdzīvot – iekapsulēties vai mainīties. Un katram ir savi plusi un mīnusi. Ar iekapsulēšanos mēs, protams, nomirstam.

- Kuras tad būtu tās pamatvērtības Klīvlandes latviešu sabiedrībā, kuras ir iekapsulētas, bet kuras, mums atveroties, būtu jāsaglabā?

E.A. – Viena lieta, kuru saprot pat universitātēs – mēs studējam valodas, lai saprastu citas kultūras un paplašinātu savu redzējumu. Latviešiem Amerikā tas jau bija ielikts šūpulī, šī otra valoda un kultūra. Ir viena daļa latviešu, kuri uzskata, ka viņiem to nevajag, viņi izvēlas dzīvot viendimensijas pasaulē. Lai vai kādai etniskai grupai tu piederi, tu zini, kas ir tava aizmugure, kādas ir tavas saknes un kādi ir tās tikumi. Katrs pats izvēlas, cik daudz no tā lietot, bet mēs visi esam bagātāki, ja dzīvojam divās kultūrās. Un žēl, ja to kāds nenovērtē.

- Tātad Klīvlandes Latviešu biedrībai jābūt tai vietai, uz kurieni latvieši var nākt atcerēties un lietot savu senču saknes.

M.G. – Līdz ar to nāk arī valoda, un tā mums atver durvis uz kultūru. Un tā ir pirmā lieta jaunajai paaudzei, kuru mums šeit visgrūtāk uzturēt – latviešu valodu. Vai viņi var iejusties latviešu kultūrā bez latviešu valodas?

Un vēl arī svarīgs ir reliģijas pamats. Tas ir mans personiskais viedoklis. Baznīcas ir visstiprākās organizācijas, kas pastāvēs visilgāk. Ja baznīca mainīsies laikam līdzi, tad mums ir cerība, ka arī mēs ilgāk pastāvēsim. Paskatieties uz iepriekšējām paaudzēm, uz veclatviešiem! Viņi gan nebija tik organizēti, kā mēs tagad, bet viņiem vēl ilgi pastāvēja savas draudzes. Viss pārējais bija jau pazudis, bet draudzes vēl pastāvēja.

E.A. – Tas gan nenozīmē, ka ticība ir tā, kas vieno, vai ne? Tā ir pajumte, kuru dod baznīca. Tā ir iespēja visiem sanākt kopā vienā vietā.

- Kopš es esmu atbraukusi uz Klīvlandi, man radusies pretestība pret reliģijas uzspiešanu latviešu sabiedrībā. Es pati esmu luterticīga, es labprāt apmeklēju dievkalpojumus, bet tas nedrīkst būt kritērijs, lai mani uzņemtu šajā sabiedrībā. Būt par latvieti nenozīmē būt luterānei. Manuprāt, šeit tomēr nedrīkst vilkt paralēles. Es varu būt baptiste vai katoļticīga, varbūt dievture, bet pirmkārt tomēr - latviete. Te jārunā par spēju pieņemt citādu latvieti nekā mēs paši. Piekrītu, ka baznīca ir vieta, kura var palīdzēt mums augt tālāk, bet tad tai jākļūst daudz atvērtākai.

I.M. – Mēs gan tikko runājām, ka mūsdienu jauniešiem baznīca vispār nav svarīga. Bet es gribētu turpināt par latvietību. Esmu daudz par to domājusi, un vēl arvien man nav atbildes. Tā noteikti ir valoda un kultūra. Arī latviešu tautas folkloras tradīcijas ir svarīgs latvietības pamats. Tā ir daļa no mūsu pagātnes. Bet te vēl daudz par ko būtu jādomā un jārunā. Žēl, ka pie šī diskusijas galda nav jauniešu pārstāvja. Jo viņi būs tie, kas darīs nākotnē. Pirmās paaudzes cilvēki jau ir ar mieru sēdēt dievkalpojumos vai sarīkojumos, un tas arī ir labi. Bet mums vairāk jādomā par jaunākām paaudzēm. Tāpēc jājautā jauniešiem – ko viņi grib?

- Bet mēs jau nākam uz latviešu namu kopā ar ģimeni, mēs visas paaudzes nākam kopā. Tad varbūt mums katram jāpajautā savā ģimenē – savam dēlam vai meitai, saviem mazbērniem – ko tu vēlies darīt kopā ar mani latviešu namā? Vēlreiz paskatīties uz latvieti sevī un saprast – kā tu vēlies to realizēt. Ne viens pats, bet kopā.

Paldies diskusijas dalībniekiem par izteiktām domām! Liekas, tēmas nākamām sarunām jau skaidri iezīmētas. Aicinu pieteikties katru, kas vēlas tajās piedalīties!

Intervijas vada: Anita Zvirgzde

Brauksim uz Dziesmu svētkiem

XIII Latviešu  Dziesmu svētki ASV notiks no 3. līdz 7. jūlijam Milvokos. Klīvlandes Latviešu biedrība piedāvā izkārtot kopēju autobusu. Brauksim, piedalīsimies un baudīsim!

Galvenajā viesnīcā visas telpas jau aizņemtas, bet vietu ir diezgan citās viesnīcās tikai pāris jūdžu attālumā. Laimonis Krūmiņš noskaidrojis, ka no Klīvlandes uz Milvokiem varam īrēt autobusu ar šoferi ceļam turp un atpakaļ, kā arī četrām dienām Milvokos. Turklāt Lakeforn Lines kompānija piedāvā sagādāt viesnīcas istabas četrām naktīm. Kā amerikāņi saka: "it’s a package deal!"

Transportu uz Milvokiem un atpakaļ piedāvājam arī tiem, kas paši jau rezervējuši sev istabas.

Cik tas maksās? Cenu noteiks pasažieru skaits. Ja brauc 20 pasažieru un viņiem vajadzēs vismaz 10 istabas, tad vienai personai ceļš un viesnīcas istaba (double occupancy) maksās $498. Ja būs pieteikušies, piemēram, 34 pasažieri, tad cena pazemināsies līdz $391. Tāpat cena mainās arī tiem, kuri jau rezervējuši istabas citā viesnīcā  – no $235 uz $137 katram. Tāpēc, lūdzu, piesakieties un aiciniet citus izmantot šo piedāvājumu! Jo vairāk dalībnieku, jo zemākas cenas.

Pirmajā mirklī škiet, ka cenas ir par augstām. Ja sarēķinām visus mazos un lielos svētku izdevumus, tad tās ir pat ļoti izdevīgas. Un kur vēl ērtības - pašiem nav jārūpējas par auto vadīšanu, auto novietošanu, ceļa nodeva. Nav jāpavada divas stundas lidostā, jāmaksā taksometrs katram pārbraucienam vai pašiem jāmeklē viesnīca. Par pasažieriem rūpēsies profesionāls šoferis, kurš aizvedīs uz viesnīcu un gādās, lai arī somas nonāktu pareizās vietās pareizā laikā. Dziesmu svētku laikā katru rītu autobuss aizvedīs uz galveno viesnīcu un katru vakaru atvedīs atpakaļ.

Izbraukšana no Klīvlandes paredzēta otrdien, 3. jūlijā, plkst. 11:30 pm. Atpakaļ brauciens paredzēts svētdien, 8. jūlija pēcpusdienā. Tā kā ceļā paies deviņas stundas, izbraukšana un atgriešanās iznāk  vēlu naktī. Tomēr pa ceļam varēsim nosnausties autobusa ērtajos sēdekļos.

Viesnīcas istabas laikus jārezervē, tāpēc aicinām pieteikties līdz šī gada 12. martam pie Maijas Grendzes, tālrunis 440 895 0647, e-pasts: varsgre@aol.com

Kad būs zināms pasažieru skaits, paziņosim cenas!
Pilna samaksa ar čeku būs jānosūta Klīvlandes Latviešu biedrībai līdz 1. jūnijam.

Raksta autore: Maija Grendze

Latviešu valodas nodarbības Klīvlandē

Referendums par valsts valodas statusu Latvijā pierādīja, ka latviešu valoda ir un paliks Latvijā vienīgā valsts valoda.

Tagad KLB izaicina tautiešus ar savu ikdienas dzīvi vēlēt PAR latviešu valodu Klīvlandes latviešu sabiedrībā, un piedāvā valodas nodarbības visiem pieaugušajiem (jauniem un ne tik jauniem), kas vēlas uzlabot, paplašināt un spodrināt savu valodas prasmi.

Stundas varētu notikt vienu vai divas reizes mēnesī. Kad uzzināsim, cik cilvēku vēlas piedalīties, visi kopā vienosimies par stundu skaitu, vietu un laiku.

Lūdzam visus, kuriem valodas nodarbības interesē, pieteikties  pie Baibas Caunītes (tel. (216) 521-0252 un e-pasts: caunite@sbcglobal.net).

Mūsu valoda ir dārgums, kas jāsargā. Nāc un palīdzi!

Raksta autore: Baiba Caunīte

Dubultpilsonības jautājums

Pašreiz esam aizrauti ar latviešu valodas referendumu 18. februārī. Bet ir vēl kāds diplomātisks jautājums, kurš nav atrisināts Latvijā un par ko pašlaik daudz netiek runāts, bet kurā PBLA ir ielikusi daudz darba un laika. Tas ir tā saucamais dubultpilsonības jautājums. Tas nav tik svarīgs (būtisks, kā Latvijā to sauktu) pašlaik kā latviešu valodas lieta, tomēr daudziem latviešiem un viņu bērniem, kuri dzīvo ārpus Latvijas, jautājums ir nozīmīgs. Kā mēs zinām, dubultpilsonību varēja pieprasīt līdz 1995. gadam. Latvijā pašlaik dubultpilsonība nav atļauta, izņemot īpašus gadījumus, piemēram, ja kāds latvietis pieņem pilsonību citā valstī, tam jāatsakās no Latvijas pilsonības vai viņam to var atņemt.

Šobrīd dubultpilsonība piešķirta gandrīz 31 tūkstotim Latvijas pilsoņu, bet ir aplēsts, ka ārzemēs atrodas ap 300 tūkstoši latviešu, kas varētu pretendēt uz dubulto pilsonību. Saeima atzinusi, ka šī lieta jāatrisina, bet nav vienoti, kā to darīt. PBLA iestājusies par to, lai Latvijas pilsonību iegūtu plašāks cilvēku loks, sākot ar to grupu, kam bija paredzēts šis 1995. gada „logs“. Tad vajadzētu nākt klāt ārpus Latvijas dzimušajiem bērniem, kam viens vai abi vecāki ir Latvijas pavalstnieki, un automātiski šiem bērniem piešķirt Latvijas pavalstniecību. Zatlera Reformas partija iestājusies par „maksimāli atvieglotu” dubultpilsonības procesu tiem bērniem, kuriem ir latviešu vecāki. Toties Vienotības nostāja ir tāda, ka pilsonība ir līgums starp pilsoni un valsti un tas nevar notikt automātiski. Tam jābūt ar abpusēju gribu, un līdz bērna pilngadībai tā gribu izsaka vecāki.

VL/TB-LNNK uzskata, ka visiem, kas vēlētos saņemt Latvijas pilsonību, šādas tiesības piešķirt nevar. Tikai tiem, kuri ir ar mieru paust savu lojalitāti Latvijai un tiem, kuri dzīvo demokrātiskās valstīs, piemēram, kuras ir NATO un ES dalībnieces. Nav brīnums, ka Saskaņas Centrs noraida dalīšanu starp lojāliem un nelojāliem pilsoņiem.

Kā redzams, lai ir arī griba dubultpilsonības lietu atrisināt, tuvā nākotnē, pazīstot Latvijas valdības spējas (šeit arī varētu salīdzināt ar ASV Kongresu), nav lielas cerības, ka tas tā varētu notikt. Ņemot vērā bēdīgo demogrāfisko stāvoklī Latvijā, no kurienes izceļo tik daudz latviešu, un zemo dzimstību Latvijā, mēs varam tikai cerēt, ka šis jautājums tiks atrisināts drīzāk nekā vēlāk.

Raksta autors: Māris Mantenieks

Ziņas no Okupācijas muzeja

Latvijas Ministru kabinets 2011. g. 5. jūlijā apstiprināja Nākotnes Nama celtniecību, uzdodot to pabeigt 2013. g. 31. decembrī. Celtniecība tūdaļ nevar iesākties, bet jācer, ka šī gada 18. novembrī varēs guldīt pamatakmeni un būvdarbus sākt jau 2013. gada sākumā, lai līdz gada beigām to pabeigtu. Būvdarbu laikā muzeja ekspozīcijām vecā ēka būs jāatstāj, tāpēc muzejs meklē pagaidu telpas. Tās varētu būt Rīgas pilī.

Muzeja apmeklētāju skaits pieaudzis - pagājušā gada pirmos deviņos mēnešos to apmeklējušas 87 717 personas. Tai pašā laikā gadu agrāk tās bija 69 654. Pēdējo piecu gadu rekords vienai dienai bija 20. jūlijā, kad muzeju apmeklēja 1030 cilvēki.

Ar Latviešu fonda atbalstu muzeja darbinieki šogad turpinās ierakstīt video liecības ASV vidienas štatos (Klīvlandē viņi jau bijuši).

Gandrīz 90% no nepieciešamiem līdzekļiem muzeja darbam nodrošina latviešu trimdas sabiedrība. Tagad Latvijas Okupācija muzeja biedrība meklē veidus, kā piesaistīt līdzekļus no atblastītājiem Latvijā.

Okupācijas muzejs izveidojis plašu mājas lapu internetā. Tur var redzēt dokumentus, fotogrāfijas, kartes, atmiņu stāstu fragmentus, muzeja vizuālos materiālus, kā arī statistiku. Tas pieejams visā pasaulē, un pirmajā mēnesī to apskatījuši jau pieci tūkstoši interesentu. Varam iepazīties ar šo virtuālo muzeju „Latvijas okupācija” interneta adresēs: e-okupacija.lv, muzejs.lv (latviski) un ocupation.lv (angliski).

Raksta autore: Maija Grendze

Latvijas vēstniecības ASV pateicība

Godātie tautieši,

Vēstniecības vārdā vēlos pateikties viesiem tautiešiem par izrādīto aktivitāti. Atsevišķi, liels paldies viesiem balsošanas iecirkņiem ASV. Tautas nobalsošanas aktivitāte ASV bija lielāka nekā pēdējās, 11.Saeimas vēlēšanās. Tautas nobalsošanā ASV piedalījās 2940 Latvijas pilsoņi, iepretim 2027 pilsoņiem 11. Saeimas velēšanās.

Kopumā 39 763 Latvijas pilsoņi ārvalstīs piedalījās 18.februāra Tautas nobalsošanā par Grozījumiem Latvijas Republikas Satversmē. Provizoriski pret balsojuši ir 31461 (79,24%), bet par 8163 (20,56%) vēlētāju. Tā ir līdz šim lielākā balsotāju aktivitāte ārvalstīs.

Ārlietu ministrija visu pārstāvniecību vārdā vēlas pateikties Latvijas pilsoņiem par lielo aktivitāti, pildot savu pilsoņa pienākumu, balsojot šajā Latvijai tik būtiskajā referendumā. Ministrija pateicas saviem darbiniekiem un latviešiem ārvalstīs par to, ka viņi nodrošināja vēlētājiem šo iespēju piedalīties tautas nobalsošanā. Jāuzsver, ka sevišķi liela aktivitāte bija vērojama Lielbritānijā un Īrijā, kur vēlētāju rindas visu dienu bija garas, taču cilvēku izpratne un patriotisms stāvēja pāri šīm neērtībām. Ministrija augstu novērtē šo pilsoņu pacietību un entuziasmu.

Tautas nobalsošana ASV notikusi bez starpgadījumiem.

Vēlreiz visiem liels paldies!

Juris Pogrebņaks,

Pārstāvniecības vadītāja vietnieks

Deputy Chief of Mission

Embassy of the Republic of Latvia

2306 Massachusetts Avenue NW

Washington DC, 20008 , U.S.A.

Ārlietu ministra Edgara Rinkēviča paziņojums par tautas nobalsošanas rezultātiem

18. februārī notikušajā tautas nobalsošanā Latvijas pilsoņi ir izteikuši pārliecinošu atbalstu vienai valsts valodai Latvijā. Referenduma par grozījumiem Latvijas Republikas Satversmē rezultāti un aktīvā pilsoņu līdzdalība apliecina pārliecību par latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas nepieciešamību, kas kalpo kā saliedētas un atvērtas sabiedrības attīstības platforma.

Sabiedrības izvēle vakardienas referendumā parādīja, ka nozīmīgam vairumam Latvijas pilsoņu šajā jautājumā ir stingra pārliecība, un to nespēj būtiski ietekmēt atsevišķu personu vai politiķu iniciētas un atbalstītas kampaņas. Vēlos pateikties visiem pilsoņiem, kuri gan dzimtenē, gan klaidā devās uz vēlēšanu iecirkņiem, lai nodotu balsi par latviešu valodu kā mūsu valsts un sabiedrības identitātes kodolu. Mūsu valsts demokrātiskie un nacionālie pamati ir stipri! Liels paldies visiem, kas ārpus Latvijas nodrošināja sekmīgu balsošanas norisi.

Šodien īpaši vēršos pie tiem Latvijas pilsoņiem, kas balsoja par grozījumiem Satversmē. Esmu pārliecināts, ka mēs visi vēlamies dzīvot demokrātiskā un vienotā Latvijā. Jūsu balsojums liecina, ka mums jāveic apjomīgs mājas darbs, lai nozīmīga iedzīvotāju daļa sajustu Latvijas valsti un tās kodolu kā savējo. Daudzi no jums jūt atsvešinātību, daudziem tas bija protesta balsojums. Lai kādi bija jūsu motīvi, 18. februārī nebija uzvarētāju vai zaudētāju. 18. februāris mums kalpoja par signālu, ka aktīvi jārīkojas, meklējot ceļu atvērtam sabiedrības dialogam, veicinot savstarpējo izpratni, saliedētību un uzticēšanos. Neizniekosim šo iespēju! Tas ir visu mūsu kopīgs uzdevums.

Tautas balsošana PRET krievu valodu Latvijā

2012. gada 18. februāris

Šodien latvieši visā pasaulē balso PAR latviešu valodu. Par to, lai Latvija vēl arvien paliek tā vieta pasaules kartē, kurā būs jārunā latviski valsts un pašvaldības organizācijās, ielu nosaukumi vēl arvien būs tikai vienā valodā un Saeimas lēmumi būs pieejami latviešu valodā.

Mantenieku ģimene gaida rindā aiz
Kronīšu ģimenes

Klīvlandē atvērts vēlēšanu iecirknis nr. 978. Tās vadītājs Zigurds Rīderss visu prasmīgi sagatavojis, lai latvieši no tuvākas un tālākas apkārtnes varētu izpildīt savu pilsoņa pienākumu - balsot.

Artūrs un Ausma Gravas

Līdz pl. 2 pm Klīvlandes balsošanas iecirknī jau nobalsojuši 90 cilvēki.

Tā ir lielākā aktivitāte kāda pieredzēta līdz šim. Pēdējā tautas balsošanā 2011. gada rudenī kopā piedalījās 105 vēlētāji. Un vēl arvien cilvēki brauc.

Katram ir vēlēšanās uzzināt - kādi ir rezultāti Latvijā? Vai tiešām mēs nespēsim nosargāt mūsu latviešu valodu? Ir ticība un cerība, ka viss jau būs labi. Jo citādi nevar būt.

Pl. 4 pm. nobalsojuši 105 cilvēki.

Pl. 7:30 pm nobalsojuši 115 cilvēki.

Elza Kalniņa un Astrīda Rīders

Vēlēšanu iecirkņa vadītājs Z. Rīderss, ieskatoties balsotāju sarakstā, zina stāstīt, ka vecākai balsotājai - Elzai Kalniņas kundzei - maijā palikšot 100 gadi. 7 cilvēki braukuši balsot no Columbus, 2 no Colombiana, 1 no Pitsburgas un 1 pat no Denveras. Arī 2 cilvēki, kuri nesen iebraukuši no Latvijas - kāds dakteris, kurš nevēlējās publiskot savu vārdu, bet kurš atbraucis papildināt savu pieredzi neiroloģijā, un pēc 2 mēnešiem dosies atpakaļ uz Latviju. Un Miks Muižarājs (24), kurš jau nepilnu gadu studē Atēnās. Viņš 500 km tālo ceļu uz Klīvlandi mērojis sestdienas rītā ne tikai tāpēc, lai piedalītos referendumā, bet lai satiktu savus draugus. Protams, pilsoniskais pienākums esot svarīgāks pāri visam. Miks piekritis vairāk pastāstīt par sevi, tāpēc interviju ar viņu lasiet vēlāk šajā lapā.

Čečeru ģimene - Ilze, Kaira un Kārlis

Noskaņojums Klīvlandes latviešiem referenduma dienā bija divējāds. Dusmas par to, ka šāds referendums vispār bija jāorganizē un tāpēc jātērē valsts līdzekļi. Tos varēja arī lietderīgāk izmantot. Kāds rīta pusē vēl šaubījās, vai tiešām latvieši būs neaktīvi un mums neizdosies saglabāt latviešu valodu Latvijai? Bet ne jau visi krievi Latvijā vēloties krievu valodu kā otru valsts valodu. Īpaši tie, kuri dzimuši Latvijā, jo viņiem tāpat esot iespēja runāt savā valodā. Vaicāju Vitai Borgs - kāds šodien noskaņojums? "Tas ir mūsu pienākums šodien balsot. Ir ļoti liela aktivitāte! Pat mans jaunākais brālis un vecākais brālis atbraucis."

Bedrītes ģimene - Rita, Irēna, Edgars un Valija

"Ja krievu valoda vinnē, tad ar to Latvijai ir cauri," saka Uldis Borgs. Un Vita kopā ar pārējiem latviešiem, kuri nesteidzas mājās pēc balsošanas, bet vēl pakavējas un dalās emocijām, piekrīt; "Jā, ja Latvijai nebūs latviešu valodas, tad ar to viss būs beidzies." Vēl kāds tikko nobalsojis pret izmaiņām Latvijas Satversmē, un pievienojas runātājiem ar gandarījumu par labi padarītu darbu.

Vēlāk vēl nāk ģimenes uz vēlēšanu iecirkni, un veidojas pat rinda. Un katram jaušams sašutums - kāpēc  jānotiek šādam referendumam? Latviešu valodai jābūt Latvijā, un viss! "Mēs braucām 200 km no Columbus, lai Latvijā varētu paturēt latviešu valodu," stāsta Edgars Bedrīte, kurš kopā ar savu kundzi Valiju un meitām Irēnu un Ritu arī jūt pienākuma sajūtu šodien. Irēna Bedrīte-Ortiz braukusi apciemot savu ģimeni no Denveras, bet pirmām kārtām, protams, bijis referendums. "Man ir ļoti svarīga latviešu valoda! Pati mācījos latviešu skoliņā, un Denverā ir iespēja reizi mēnesī apmeklēt sarīkojumus latviešu sabiedrībā un baznīcā," stāsta Irēna. Māsa Rita Bedrīte ikdienā lieto latviešu valodu tikai ar māti un tēvu, bet pārsvarā nākoties lietot angļu valodu. "Bet arī man latviešu valoda Latvijā ir ļoti svarīga," saka Rita. "Varbūt kādu dienu atgriezīšos Latvijā, jo mums tur ir zeme".

Vēlēšanu iecirkņa vadītājs Z.Rīders izber biļetenu kasti

Vēlā pēcpusdienā vēlēšanu iecirknis ir tukšs. Vēlēšanu komisijas darbinieki vēl gaida pāris vēlētājus, bet kopumā visi jau nobalsojuši. To rāda iepriekšējā pieredze, jo parasti Klīvlandes latvieši balso rīta pusē vai pēcpusdienā. Tomēr laiks līdz pulksten 10 vakarā kaut kā jāpavada, jo vēlēšanu iecirknim oficiāli jābūt atvērtam. Zigurds un Astrīda Rīders, Haralds Mazzariņš, Andrejs Ķīsis un es, šī raksta autore, skatījāmies Latvijas televīzijas nakts programmu par jaunākām ziņām un skaitļiem Latvijā. Izskatās, ka esam noturējuši latviešu valodu! Visiem par to liels prieks un gandarījums kā pēc labi padarīta darba!

Vēlēšanu iecirkņa komisija skaita biļetenus

Vēl līdz pl. 2 naktī Klīvlandes vēlēšanu iecirkņa vadītājs Zigurds Rīders cenšas oficiālos referenduma datus nosūtīt uz Latviju. Un paspēj vēl visiem izsūtīt pateicības vēstuli:

„Klīvlandes iecirknī piedalījās 115 balstiesīgi LR pilsoņi. 114 balsis PRET krievu valodu kā otru valsts valodu Latvijā, 1 balss – par.

Paldies visiem, ka jūs pildījāt savu pienākumu kā Latvijas Republikas pilsoņi un piedalījāties šajā rederendumā!“

Apkopotie rezultāti ārvalstīs:
http://www.tn2012.cvk.lv/report-results-0200.html

Raksta autore: Anita Zvirgzde