decembris 18, 2015

Pēdējie ciemi Amerikā   

Astrīda Jansone

Biļeti lidojumam uz Ameriku nopirku jau februārī, un gandrīz arī iedomājos, ka šis varbūt būs mans pēdējais ciems pie radiem un draugiem Amerikā, jo gadi krājas un veselība nolietojās.  Pavasaris un vasara pagāja ātri, jo Latvijā garlaicīgi nav nekas, un mans lidojums nāca arvien tuvāk un tuvāk.  Bet, jo tuvāk tas nāca, jo nemierīgāks kļuva mans prāts.  Nesapratu, kādēļ šoreiz lidojums mani baidīja, tiešām baidīja.  Ne reti mans asins spiediens sāka dumpoties, bez iemesla uzskrēja debesīs, un es sāku domāt, ka būs jāatsauc.  Bet biju jau sasolījusies Klīvlandē pastāstīt par grāmatu "Meža meitas", un Daugavas Vanagu gada svētkos par Latvijas nacionālajiem partizāniem.  Bez tam vēl Čikāgā septembrī bija nolikta "Nedēļas Nogale Nākotnei", kas ir Latviešu Fonda ikgadējā pilnsapulce, kurā es arī gribēju piedalīties.  Tajā taču kādreiz biju bijusi Padomē.  Lidojumu atlikt neuzdrošinājos.  Tā vēl lidojuma rītā sevi ar pāris tabletēm sadakterēju un lidoju.  Pirmā problēma jau arī radās pašā pirmajā lidojumā uz Čikāgu, kad krūtīs sajutu jocīgu spiedienu.  Jau domāju, ka pēdējais gals vai klāt, bet paldies Dievam, tas pārgāja un laimīgi sasniedzu Čikāgu un pimo no savām 4 Amerikas māsām.  Bet arī tur man ar spiedienu gāja kā pa celmiem.  Tomēr laimīgi pagāja trīs pirmās nedēļas Čikāgā un pavisam labi aizvadīju latviešu Fonda pilnsapulci.  Gan ne ar tādiem rezultātiem, kā biju iecerējusi, jo gaidītā saruna par Vītolu Fondu man neizdevās.  Tomēr laimīgi tikām līdz Klīvlandei un stāsts par meža meitām noritēja gludi.  Tāpat par saviem "brāļiem mežā" neko negatīvu nedzirdēju, izņemot to, ka runājusi esot mazliet par daudz.  Saprotams, ka sirsnīgi izciemojos ar savā māsiņām un veciem, labiem draugiem.  Diemžēl divas labas draudzenes bija jāpavada arī pēdējā gaitā, un tas noteikti ciemus padarīja daudz grūtākus. 
Vislabākais, ko šajos pēdējos Amerikas ciemos redzēju bija 18. novembra sarīkojums Klīvlandē.  Bija burvīgi redzēt, ka Klīvlandes Latviešu Biedrības vadība ir nonākusi vienas jaunākas paaudzes rokās.  Skaisto vakaru prasmīgi, ieskaitot svētku atklāšanas runu, novadīja Klīvlandes latviešu sabiedrībā uzaugusī Anda Grīna-Prātiņa.  Viņa sirsnīgi sveica mūs visus Valsts svētkos, minot ka tie ir patriotiski svētki, kad sevišķi piedomājam par tēvzemes un dzimtenes mīlestību....kad pieminam mūsu valsts dibinātājus un godinām visus, kas ir cīnījušies par Latvijas brīvību.  Viņa aicināja mūs padomāt par latviešu tautu šodien, jo mēs katrs esam daļa no Latvijas valsts.  Latvieši----ne tikai Latvijā, bet visās pasaules malās izjūt piederību skaistajai zemei Baltijas jūras krastos.  Viņa aicināja arī atzīmēt pašu Klīvlandes latviešu sabiedrību.  Piedomāt par to cik tā dažāda un daudzpusīga.  Tautas deju kopa "Pastalnieki" regulāri sanāk uz mēģinājumiem un gatavo priekšnesumus.  Var baudīt teātrus.  Neiztrūkst arī Jāņu svinības un sports.  Latviešu skola darbojas...draudzes rūpējas par garīgām prasībām.  Grāmatu pulciņā lasa jaunākās grāmatas....koncertapvienība iepazīstina ar izciliem latviešu māksliniekiem.  Lūk----Klīvlandes latviešu sabiedrībā vēl arvien ir liela bagātība.
Galveno valsts svētku runu arī teica no mana skatu punkta nākamās paaudzes pārstāve Elisa Freimane, ilggadīga latviešu jaunatnes skolotāja.  Viņa stāstīja par to, kas ir latviešu varoņi.  Viņa mūs par jaunu iepazīstināja ne tikai ar jau visiem latviešiem sen zināmiem varoņiem, kā Lāčplēsi, Antiņu un Sprīdīti, bet arī Klīvlandes vietējiem varoņiem.  Viņas skatā varoņi ir ikviens, kas pieliek savu roku pie latvietības uzturēšanas ārpus Latvijas, un visi, kas šodien Latviju mīl. Tas arī mani pieskaita varoņiem, jo Latviju es tiešām mīlu par visu vairāk.
Pēc dažiem citiem dzejoļiem arī jaunais Latviešu Biedrības valdes priekšsēdis Haralds Mazzariņš aizkustinoši nodeklamēja V. Plūdoņa "Tev mūžam dzīvot, Latvija" un visbeidzot mēs redzējām vakara naglu- dejotājus "Pastalniekus".  Man, saprotams, vislabāk patika tie vismazākie 5 un 6 gadīgie dejotāji, kas cītīgi un smaidīdami tipināja līdzi savām mazliet vecākām partnerēm.
Sarīkojuma noslēgumā mēs visi tikām pacienāti ar vīna glāzi, garšīgiem pīrādziņiem, cepumiem un smalkām uzkodām.  Tas man vēl deva iespēju paviesoties un parunāties ar veciem draugiem un bijušiem darba biedriem dažādās organizācijās.  Bija patīkami nākt pie domas, ka Klīvlandes latviešu sabiedrības vadība vēl ir labās rokās.  Vēlu veiksmi!  
Astrīda