29. janvārī Klīvlandes latviešu sabiedrībai bija svarīgs
iemesls atkal sanākt kopā, lai svinētu svētkus – Kārļa Ulmaņa iedibināto
Draudzīgā aicinājuma dienu.
Un ne tik daudz svarīgi vairs atzīmēt vēsturisko
aicinājumu, kā pateicībā par iespēju vienu dienu gadā teikt paldies savai
pirmajai latviešu skolai. Latviešu tauta ir bagāta ar savām kultūras
tradīcijām, un katru reizi no jauna tās bagātina un izglīto visu mūsu
sabiedrību.
Draudzes latviešu skolas bērni viens pēc otra raiti
izkārtotā stāstījumā sniedza ieskatu par Draudzīgā aicinājuma iesākumu
1935.gadā, tādējādi atgādinot arī mums, pieaugušajiem, izglītības nozīmi
veselīgas un gudras nācijas veidošanai. Ar vēstures faktiem, par trimdas nozīmi
šo ideālu uzturēšanā, par paaudzes pieredzes nodošanu un savas Latvijas apzināšanos.
„Mēs mācāmies par Latviju, un daudzi jau esam tur ciemojušies,“
skolēnu uzvedumā sacīja Samuels Kubuliņš. „Mēs varam turp aizbraukt, redzēt un
piedzīvot to, ko esam šeit mācījušies, un runāt visi vienā valodā.“ Bērni
aicināja sarīkojuma viesus piecelties un kopā nodziedāt „Nevis slinkojot un
pūstot“.
Manuprāt, šī bija kulminācija visai šai dienai un labs iesākums jaunam
gadam – šī nacionāli patriotiskā dziesma visus vienoja kopējam mērķim – vienas
Latvijas, vienas nācijas, vienas valodas uzturēšanai!
Klīvlandes Daugavas Vanagu apvienības priekšsēdis Zigurds
Reineks svinīgā uzrunā pateicās Apvienotās draudzes latviešu skolai par
līdzšinējo darbu, izteica atzinību par talantīgajiem latviešiem, kuri caur to
ieguvuši savus latviskos pamatus un tāpēc dzīvē daudz vairāk sasnieguši, un
pasniedza pateicības aploksnes gan skolai, gan arī skautu un gaidu
organizācijām. Arī tās līdz ar skolu izglīto jaunāko latviešu paaudzi, mācot
latvisko dzīves gudrību un darba mīlestību. Ar dāvinājumiem un laba vēlējumiem
pievienojās arī Klīvlandes Latviešu kredītsabiedrība, Apvienotā Latviešu
draudze un Dāmu komiteja, kā arī Klīvlandes Latviešu biedrība. Tāpat dāvinājumu
saņēma arī Klīvlandes tautas deju kopa „Pastalnieki“.
Anda Prātiņa, Klīvlandes Latviešu biedrības valdes
locekle, kura bija šī sarīkojuma programmas autore, vēlējās svētku dienā
parādīt kādu īpašu tikai latviešiem piemītošu talantu – seno Baltu rotu
kalšanu. Un šeit mums tiešām ir ar ko lepoties! No Čikāgas pie mums tālo ceļu
bija mērojusi daiļamatniece, rotkale un mūsu jauno rotkaļu skolotāja Lilita
Spure. Daudzi viņu atceras no Garezera un 3x3 nometnēm, Čikāgas Krišjāņa Barona skolas un citām skolām Abrenē,
Francijā un arī Latvijā.
 |
| No kreisās: Lilita Spure, Anda Prātiņa un Ilze Schwarz |
Savu stāstījumu meistare savija ar neskaitāmiem
diapozitīviem. Un sāka viņa ar seno letgaļu tautastērpu, kuru jau sen atpakaļ
esot gribējusi sev pašūt. „Un tad sākās lielā kalšana,“ stāsta Spures kundze.
„Man bija jāsāk mācīties Latvijas vēsture, lai labāk izprastu katras rotas
nozīmi šajā tērpā.“ Un šajā izziņas ceļā viņa gāja arvien dziļāk un dziļāk,
lasot žurnālus „Atpūta“, „Zinātne un māksla“, vecas grāmatas un manuskriptus.
Latvieši esot bijuši ar labu gaumi, atturību un rāmumu, nekas nav bijis
pārspīlēts. Nācis klāt jauns atklājums no kādas fotogrāfijas padomju Latvijā
izdotā grāmatā par archeoloģiju – latvieši darinājuši rotas arī no tālajā
Indijas okeānā iegūtiem maziem gliemežvākiem. Tas liecinot par labiem tirdzniecības
sakariem un latviešu spēju iemainīt tik dārgas rotas.
Spures kundze mācījusies
rotkalšanu pie tādiem meistariem kā Kārļa Grenciona un Jura Kļaviņa. 1989. gadā
iepazinusies Latvijā ar dažiem archeologiem, kuri laiduši viņu muzejā pētīt
īstus archeoloģijas materiālus – kaklarotas, gredzenus, apģērbu driskas. Tas
viss devis iedvesmu un drosmi pašai darināt līdzīgas rotas. Šodien Lilita Spure ir atzīta meistare, kas arodu nodod
tālāk ne tikai latviešiem, bet arī lietuviešiem, kuriem šeit, ASV, neesot savu
rotkaļu.
Mēs, klīvlandieši, šajā vakarā guvām neaizmirstamu
vizuālu stāstījumu par to, ka ne tikai letgaļiem, bet arī kuršiem audumi bija
apstrādāti ar bronzas riņķīšiem. Ka letgaļu karavīriem tērps bija ne tikai ar
mēness saktām un gredzeniem, bet arī zvaniņiem pie kaklarotām. Īpaša rotaslieta
karavīriem bijusi rauduvīte. Zvaniņi latviešiem bijuši daudzās rotaslietās
piekārti. Un izrādās, ka senie latvieši arī zelta rotas nēsājuši, bet šodien
tik slavenie Nameja gredzeni bijuši visdažādāko pinumu. Spirāļveidu aproces
vijušās no delnas līdz pat elkonim, bet gredzenu vijumi bijuši vairākos posmos.
Tik izzinošs, informācijas pārbagāts un piesātināts bija Lilitas Spures
stāstījums!
 |
Pusdienas pasniedz F. Bauers,
Z. Bauere, B. Caunīte
|
Vakara noslēgumā siltas pusdienas pasniedza Baiba Apele
un Francis Bauers ar saviem čaklajiem palīgiem. Vēl tikai saviesīgas sarunas,
mīļas atkaltikšanās un mākslas izstādes baudīšana, kuru Klīvlandes latviešu
sabiedrībai šoreiz sniedza mākslinieki Ingrīda Dāvis un Indris Eidemanis.
Sniegi putināja un debesis bija apmākušās
drūmiem mākoņiem. Šajā vakarā ceļi atkal kļuva slideni. Bet latviešu namā
Klīvlandē ļaužu pārpilnā zālē skanēja jautras čalas un gaisā virmoja smaržīgas
latviešu pusdienas smaržas.
Viss ir pareizi - mēs esam kopā!
