Svētku smarža tirdziņā

Šogad latviešu Ziemassvētku tirdziņš Klīvlandes Apvienotās draudzes zālē notika 4. decembrī, tieši Otrajā Adventē. Jau pirms dievkalpojuma agri no rīta tika iekārtotas tirdzniecības vietas, lai pirmie apmeklētāji varētu nopirkt iecerētās dāvanas. Tomēr īstais tirgus sākās pēc dievkalpojuma, kad zāle bija jau ļaužu pārpilna.

Daudzi klīvlandieši atceras, ka senākos laikos tirdziņš esot bijis kupli apmeklēts un daudzām ģimenēm tā bijusi ilgi gaidīta satikšanās iespēja. Arī šogad, manuprāt, bija daudz cilvēku. Un tāpat visi vairāk runājās par gaidāmiem Ziemassvētkiem, par dāvanām saviem mīļajiem, par piparkūku cepšanu un to mīklas noslēpumiem, par mazbērnu un bērnu gaidīšanu ciemos uz svētkiem. Citi apstaigāja katru galdiņu, lai iepazītu latviešu mākslinieku darinājumus un Klīvlandes saimnieču gardumus.

Zigurds Reineks

Liels pārsteigums bija redzēt tik daudz latviešu rotaslietu! Pārsla Kriķe, juveliere no Viskonsīnas štata, bija atsūtījusi pašas darinātus sudraba piekariņus, auskarus, dzintara darinājumus un skaistas Ziemassvētku kartiņas, lai Klīvlandes Apvienotās draudzes Dāmu komiteja varētu tās piedāvāt tirdziņā.

Tur pat blakus arī Zigurds un Vita Reineks kā jau katru gadu uz diviem gariem galdiem bija izlikuši ļoti skaistas no Latvijas atvestas rotaslietas, galdautus, grāmatzīmes, prievītes, mīļus vēstuļu blociņus un dāvanu zīmītes. Keramikas svečturi, suvenīri un vāzes darināti tepat, Klīvlandē. Un keramikas eglīte ātri vien tika nopirkta kādas latviešu ģimenes jaunākajai atvasei.

Līga Daiga (pa labi) ar māsu Maiju

Vēl kāda īpaša viese bija latviešu māksliniece no Toledo - Līga Daiga, kuras darinātās stiklu pērlīšu rokassprādzes un krelles apbūra katru dāmu.

„Tas ir mans vaļasprieks,“ stāsta Daigas kundze un rāda man kādu smalkām pērlītēm latviešu ornamentos darinātu rokassprādzi. Skaisti!

Silvija Resnis (pa vidu)

Tur pat blakus Silvija Resne mazā eglītē iekārusi pašas apgleznotas stikla bumbas, bet visu pārējo galdu klāj apsveikumu kartiņas. Tās ir tik īpašas, ka reti kurš var paiet garām – no prievītēm un jostām ieskanēti datorā raksti, lai no tiem izdrukātu mazas eglītes.

Kad tās skaisti sarindotas uz iepriekš sagatavotām kartiņām, vēl atliek tikai pielīmēt mēnesi naksnīgajās debesīs. Un Silvija tā attēlu ieguvusi no īsta dzintara!

Ivars Ragainis piedāvā latviešu skolas

bērnu kartiņas

Arī Ragaiņu ģimene, kas pirmo gadu piedalās šādā tirdziņā, piedāvā īpaši mākslinieciski darinātas latviskas dāvanas – no paštaisīta papīra izgrieztas mazas, mazītiņas kartiņas, kas zelta diegā sasietas ar zīdpapīru. Ar vilnas dziju tamborētas sniegpārslas, kuras var iekārt logos, vai bērniem tamborētas ziemas cepures ar garām ausīm un pušķainiem bumbuļiem. Apbrīnojami, cik daudz un tiešām skaistu lietu spēj pagatavot Ragaiņu ģimenes saimniece Ieva! Viņa arī mudināja Klīvlandes Apvienotās draudzes Latviešu skolas bērnus pirms šī tirdziņa uzzīmēt Ziemassvētku kartiņas. Un to bija ļoti daudz! Krāsainas, sudrabainas, melnbaltas un zelta! Ar bērnu Jēzu silītē, ar eglītēm, zvaigznēm un sniegavīriem. Tirdziņa apmeklētājiem bija ko acis mielot, pircējiem – gandarījums, ka atbalsta bērnu iniciatīvu, bet bērniem – prieks par nopelnīto naudiņu svētku priekšvakarā.

ASV kongresmenis

Dennis Kuciničs 

Daugavas Vanadžu kopa un draudzes Dāmu komiteja bija sarūpējuši tik daudz gardumu latviešu Ziemassvētku galdam, ka to aromāts pārņēma visu prātus – mazsālīti gurķīši, skābēti kāposti, marinēti ķirbji, pašcepta rupjmaize, medus, dzeltenmaize, pīrādziņi, saldās maizītes, biezpienmaizītes, kanēļmaizītes un pat ievārījumi. Vai es vēl ko nenosaucu? Jā, latvieši ir vareni ēdāji! Bet viņi prot ne tikai garšīgi gatavot, bet arī skaisti pasniegt! Piemēram, Gvido Kubuliņš, kurš pats savām rokām bija pagatavojis piparkūku formu – auseklīti, un piedāvāja tirdziņā dāvanu maisiņos iepakotas šīs latviskās piparkūkas. Nu, kā lai nepriecājas par to?!

Tāpat kā liels pārsteigums visiem bija ieraudzīt latviešu tirdziņā ASV kongresmeni Dennisu Kuciniču.

Tirdziņa gaitā bija iespēja nopirkt arī siltas pusdienas – šķovētus kāpostus ar desiņām. Bet tā noslēgumā draudzes Dāmu komiteja organizēja loteriju. Iegūtie līdzekļi tiks izmantoti pēc vajadzības labdarības mērķiem.

Kā latviešu tautas pasakās šī raksta beigās vēl atliek tikai minēt - „Es arī tur biju! Un medu ēdu, un pienu dzēru!“ Un arī jums iesaku nekad nelaist garām iespēju palutināt sevi uz Ziemassvētkiem ar latviskām dāvanām un gardumiem!

Raksta autore: Anita Zvirgzde

Latvijas neatkarības svinības

Biedrības vadošie darbinieki kopā ar sarīkojuma viesiem

Kad Latvijai tuvojas dzimšanas diena, mani pārņem lepnums un gaidīšanas prieks. Maza tā mana Latvija, bet ļoti mīļa! Maz tajā iedzīvotāju, bet katrs no viņiem – stiprs kā Lāčplēsis. Kaut arī ceļi tai pussabrukuši, tie vijas cauri pasakainiem mežiem. Kaut arī nemaksāju nodokļus Latvijā jau trīs gadus, mana mīlestība un palīdzība plūst turp ik dienas. Latviešu dziesmas skan manā ģimenē, un latviešu valoda ir mana pamatvaloda. Tā ir, un tā būs vienmēr. Un, kad pienāk 18. novembris, velku svētku drānas, klāju galdu un iededzu tortē laimes vēlējuma sveces savai Latvijai.

Šogad pirmo reizi sagaidīju šos svētkus kopā ar latviešiem Klīvlandē. Svinīgajā pasākumā par godu Latvijas 93. gadadienai piedalījās arī Latvijas vēstnieks ASV Andrejs Pildegovičs. Uz mirkli aizdomājos – vai tad, ja būtu palikusi Latvijā, man būtu iespēja šo dienu svinēt kopā ar tādu amatpersonu? Nē. Es pat nenojautu, kādu pārsteigumu vēl man sagādājis šis svētku vakars. Bet nu visu pēc kārtas.

                 

Mana meita šim vakaram par godu kopā ar bērniem no latviešu skoliņas bija sagatavojuši uzvedumu „Tālavas taurētājs“. Viņa gan tikai tēloja vienu no ienaidniekiem, kuram nav teksta, bet to lielāko darbu – deklamāciju – bija iemācījušies mūsu pamatskolas skolnieki šīsvasaras Garezera nometnē: Andrejs Albertiņš, Markus Reineks, Tija Kubuliņa u.c.

Viesi bija sajūsmā, un vēstnieks īpaši uzteica bērnu veikumu, jo kādreiz arī pats esot tēlojis lomu „Tālavas taurētājā“ un viņam neesot sanācis tik labi. Bērniem smaids un lepnums par slavas vārdiem! Un katram mazajam aktierim biedrība dāvināja sarkanu rozi.

Draudzes latviešu skolas bērni pirms sarīkojuma

Lielā zāle bija ļaužu pilna. Galdi klāti sarkan-balti-sarkanās krāsās ar elegantām ziedu vāzēm. Par to paldies Ilonai Ķīsei! Pie sienām vēl varēja apskatīt Edītes un Tomasa Keitsa (Jaunmeksika) mākslas darbus, bet skatuve bija tik karogota, ka iesākumā pat acis apžilba – Latvijas, Lietuvas un Igaunijas karogi, kā arī NATO un Eiropas Savienības karogs. Tiešām svinīgi!

ALA priekšnieks J. Mežinskis

Jāatzīstas, ne visus pazinu, ar kuriem sēdēju pie viena galda. Un tas ir saprotami, jo tikai nesen esmu Klīvlandes latviešu sabiedrībā. Priecājos iepazīties ar Haraldu Mazzariņu un viņa māmuļu (izrādās esam vārda māsas), kurš lietišķi un ar nelielu humora devu vadīja visu šo svinīgo vakaru. Tāpat arī ar Amerikas Latviešu apvienības priekšnieku Dr. Juri Mežinski un kundzi. Svētku uzrunā Mežinska kungs atgādināja mums par Latvijas trim mērķiem – būt neatkarīgai, latviskai un turīgai valstij. Viņš bija sašutis par Latvijas demogrāfijas stāvokli. Matemātiskā progresijā bija aprēķinājis, pēc cik gadiem Latvijā latvieši būs izzuduši. Pārmeta latviešiem, kuri pēdējos gados izbraukuši, aizrādīja Latvijas valdībai par nespēju atrisināt šo problēmu un slavēja igauņus, kuriem šogad izdevies izlīdzināt dzimstības un mirstības kausus. Jutos aizskarta un uzrunāta. Nepiekrītu cilvēciskās dvēseles skaitīt progresijā, nepiekrītu migrācijas jautājumiem, bet izprotu citādu redzējumu un esmu gatava par to diskutēt. Jo man ir sava pieredze. Bet šīs sarunas lai paliek citām reizēm. Runas noslēgumā Mežinska kungs aicināja apzināt mūsu kopējo spēku un stiprināt Latvijas latviskumu!

Vēstnieks A. Pildegovičs

Latvijas vēstnieks ASV Andrejs Pildegovičs arī uzteica latviešus par savu sīkstumu un slavēja par padarītiem darbiem pēdējos 20 gados. Šīsdienas problēmas esot risināmas. Sācies nopietns darbs Latvijā pie Pilsonības likuma maiņām, tāpat arī no 1. janvāra ikviena latviešu organizācija ASV varēšot pieprasīt vēstniecībā mobilo pasu iekārtu.

A. Grava saņem apbalvojumu no
vēstnieka A. Pildegoviča

Vēl pie mana galda sēdēja kāds solīds kungs ar kundzi, kurus nepazinu. „Vieni no daudziem,“ pie sevis nodomāju. Bet, ak vai, cik liels bija mans izbrīns, kad vēstnieks pēc svinīgās uzrunas aicināja šo kungu saņemt Latvijas augstāko atzinību – Trīszvaigžņu ordeni! Tikai tad es sapratu, ka esmu sēdējusi blakus cilvēkam, par kuru Latvijā pirms tam daudz esmu dzirdējusi – par Vītola fondu, par mazturīgo jauniešu stipendijām, par atjau-notām baznīcām, par slimo leģionāru ārstēšanu, par grāmatām lauku skolām un daudz ko citu. Alfrēds Grava – šo vārdu Latvijā zina daudzi! Man tas tiešām bija liels gods Latvijas neatkarības svētkos iepazīties ar latvieti-mecenātu! Un vēl jo vairāk priecājos redzēt viņu kopā ar ģimeni – kundzi Sarmīti un dēlu Pēteri. Varu tikai vēlēties līdzināties Gravas kungam viņa sirdsmīlestībā pret Latviju un vēlmi tai palīdzēt!

ALA priekšnieks Dr. J. Mežinskis šajā vakarā ar atzinības rakstu sveica vēl vienu diženu vīru – Andri Celchertu par īpašiem sasniegumiem ilggadējā, pašaizliedzīgā sabiedriskā darbā, veicot Apvienotās Klīvlandes Latviešu evaņģēliski luteriskās draudzes saimniecības vadītāja amatu. Līdz ar biedrības pasniegtiem ziediem Celcherta kungam kā pateicība izskanēja arī viesu aplausi.

Mārtiņš Daukšs

Vakara otrajā daļā mūsu pianists Mārtiņš Daukšs piedāvāja burvīgu svētku koncertu – J. S. Bacha, V. A. Mocarta, J. Mediņa un J. Ivanova skaņdarbus. Visa koncerta laikā mana astoņgadīgā meita acis nenovērsa no Mārtiņa veiklajiem pirkstiem un meistarības. Viņai koncerts esot paticis vislabāk šajā vakarā! Arī man tas sagādāja neaizmirstamu labas mūzikas baudījumu un radīja patiesu svētku sajūtu!

Vakara saviesīgajā daļā vēl skanēja tosti par godu Latvijas dzimšanas dienai, priecīgas sarunas, kopā fotografēšanās un draugu atkalsatikšanās sajūsmas. Tie tiešām bija īsti svētki – par godu mūsu Latvijai!

Raksta autore: Anita Zvirgzde

Daugavas Vanagi sasaucas 60. jubilejā

Klīvlandē Daugavas Vanagu kopu izveido 1951. gada 28. oktobrī, bet jau pēc trīs mēnešiem tiek dibināta Klīvlandes DV apvienība. Šogad 13. novembrī šī organizācija atzīmēja savu 60. gadadienu – cienījams vecums un atzinīgs laika posms. Kā svinīgajā uzrunā Varoņu piemiņas akta un Daugavas Vanagu jubilejas dalībniekiem sacīja patreizējais DV apvienības priekšnieks Zigurds Reineks:

„Šīs dienas kontekstā mēs runājam arī par varoņiem, kas cīnījušies militāros konfliktos par neatkarību un patiesību, par bruņoto spēku varoņiem – māsiņām, sanitāriem un karavīriem. Mūsu varoņi ierakstījuši slavas pilnas lapaspuses Latvijas vēsturē.“

Z. Reineks uzsvēra, ka šodien svarīgi atzīmēt latviešu karavīru piemiņu arī no citām cīņām – latviešu strēlnieku cīņas, Otro Pasaules karu, leģionārus, Afganistānas un Irākas konfliktus, Bosniju, Vjetnamu, Koreju.

Šodien mums ir tas gods būt blakus pirmo lāčplēšu pēcnācējiem - svētku dalībnieki ar aplausiem un ziediem sveica Rasmu Arsonu, Dzintru Kukaini un Gunāru Klipsonu.

DV Globālā vanadžu goda priekšniece Rita Kaugura ar skaitļiem atgādināja, cik svarīga bijusi un vēl arvien ir DV darbība Latvijas valstiskuma nostiprināšanai.

No saziedotiem un ievāktiem līdzekļiem piešķirtas stipendijas Garezera jauniešiem ($25 tūkst.), Garezera nometnei ($24 tūkst.), Latvijā daudzbērnu ģimenēm ($38 tūkst.) un gultas režīma leģionāriem, invalīdiem ($62 tūkst.), Lestenei ($40 tūkst.) un Okupācijas muzejam ($16,5 tūkst.). Izvesto daudzbērnu ģimeņu atbalsta akcijai Latvijā Klīvlandes DV organizācija nozūtījusi $100 tūkst. Skaitļi ir iespaidīgi, un mērķi - diženi! Bet Vanagu varenumu nosaka ne tikai naudas summas, bet katra individuālais garīgais spēks un pārliecība, ziedošanās vēlme, līdzjūtība un ticība. R. Kaugura vēlēja nepagurt un turpināt iesākto darbu.

DV ASV Zemesvaldes priekšnieks Zigurds Rīders vēlēja Klīvlandes Vanagiem vēl arvien būt par stūrakmeni latvietības saglabāšanai un turpināt rūpēties par bijušajiem leģionāriem. KLB vārdā Dr. Artūrs Grava atskatījās vēsturē par DV kā organizācijas spēju pēc zaudētās Latvijas turpināt cīņu par tās trīs zvaigznēm. Bet Egils Apelis no Klīvlandes Apvienotās latviešu luteriskās draudzes aicināja izvērtēt šodienas pārmaiņas, lai pietiktu spēka iet uz priekšu un nezaudēt ticību saviem spēkiem.

Kad svinīgās runas bija noslēgušās, pateicības raksti tika piešķirti Daugavas Vanadzēm Vilmai Apinis, Dzintrai Kukainis un Nellijai Kronītis. DV Krūšu nozīmi zeltā piešķīra Uldim Kronītim. DV Mūža biedra kartes izsniedza Haraldam Mazzariņam un Guntai Vilkovlaka.

Un tad uz skatuves kāpa ilgi gaidīti, mīļi sveikti un apbrīnoti „Čikāgas piecīši“. Atgriezušies no savas jubilejas koncertturnejas pa Latviju, viņi labprāt sveica Daugavas Vanagus Klīvlandē un sniedza ieskatu savā koncertprogrammā. Emocionāli saviļņojoši bija vērot, kā mūsu latviešu skoliņas bērni uz skatuves dziedāja kopā ar māksliniekiem.

Kā īpašs veltījums izskanēja Alberta Legzdiņa jaunā dziesma „Latvija“ ar Ramonas Frišmanes vārdiem un „Karavīra dziesma“. Bet pāri visam kopējā dziesmā pasākuma viesi varēja vienoties, dziedot:

Par mani, draudziņ, nebēdā,

Mani cēla varoņcilts.

Man pamatā ir laukakmens

Un tēvu zemes smilt‘s.

Raksta autore: Anita Zvirgzde

Lāčplēšus pieminot

Laika posms no 1918. gada 18. novembra, kad tika proklamēta Latvijas valsts, līdz 1919. gada 11. novembrim - Rīgas atbrīvošanai no iekarotāju karaspēka - ir viens no sarežģītākajiem Latvijas vēsturē. Lai gan tika pasludināta Latvijas neatkarība, valstī joprojām atradās vācu un krievu karaspēks. Tikai 1919. gadā, kad Latvijas Brīvības cīņu laikā iekarotājus padzina no Rīgas, kļuva skaidrs, ka valsts ir atguvusi un nostiprinājusi savu neatkarību. Neatkarīgās Latvijas valsts armijas uzvara pār Rietumu brīvprātīgo armiju jeb tā saukto Bermonta karaspēku bija izšķiroša, tādēļ, pieminot šo notikumu, 11. novembrī - Lāčplēšu dienā - tiek godināti Latvijas brīvības cīnītāji. Un ne tikai Latvijā, bet visā plašajā pasaulē, kur vien dzīvo latvieši.

Z. Reineks, mācītāja Dr. S. Eglīte, A. Rubenis un I. Rubene

11. novembra rīts Klīvlandē šogad pienāca auksts un ar pirmo sniegu. Gluži kā pirms 92 gadiem, kad Rīgā noslēdzās izšķirošās kaujas. Un gluži kā tajos tālajos gados, latvju vīri ar degsmi sirdī stāvēja pie neatkarīgās Latvijas karoga un noliegtām galvām pieminēja savus Lāčplēšus. Viņi zina to sajūtu, kad sveši nāk sapni atņemt. Viņi zina, kā to nosargāt.

Daugavas Vanagi šo dienu piemin katru gadu, un šo piemiņu nes līdzi nākamām paaudzēm. Saulei mijoties ar sniega mākoņiem un spītējot ziemelim, Sunset kapsētas latviešu daļā pie Latvijas karoga Daugavas Vanagi nolika vainagu brīvības cīnītāju piemiņai. Mācītāja Dr. Sarma Eglīte ar svētbrīdi aicināja klātesošos godināt ikvienu, kurš cīnījies par Latvijas brīvību, un mācīties no viņu piemēra, jo mēs esam tik sīksti, cik sīksti mūsos iesakņojusies tautas atmiņa. Bet Artūrs un Ilga Rubeņi sniedza lasījumu no latviešu daiļliteratūras - A. Eglītis "Karavīrs", V. Strēlerte "Karavīra atmoda" un variācijas no A. Eglīša kantātes "Dievs, Tava zeme deg".

Ar Daugavas Vanagu himnu piemiņas pasākums kapsētā noslēdzās. Pēc kopējām pusdienām DV apvienības sekretārs Vilmārs Kukainis devās nolikt ziedu veltes diviem Lāčplēšu kapiem, kurus viņš jau iepriekš bija iespēju robežās apkopis. Jo nekad nebeigsies rūpes par latviešu brīvības cīnītāju pēdējo atdusas vietu sakopšanu Klīvlandes pusē, kur atdusas divi diženi Lāčplēši: Igaunijas armijas 1.jātnieku pulka majors Valdo Teetsma un 9. Rēzeknes kājinieku pulka leitnants Alfrēds Ēbelis. Trešais Lāčplēsis, kurš arī sava mūža nogali pavadījis Klīvlandē - Rūdolfs Vārna, 2. Cēsu kājinieku pulka virsleitnants - atdusas Brāļu kapos Katskiļos.

Viņi ir pildījuši savu misiju ar skaidru domu par brīvu un neatkarīgu valsti. Un šī brīvības cena ir bijusi augsta.

Raksta autore: Anita Zvirgzde

Kad dziesma svin svētkus

Jau sen šo zemi – dziesmu zemi sauc,

Te gaisma akmenī pat aust.

Jau sen te Daugaviņas dziesma skan

Un svēta, dārga tā ir man.

Kad pienākuši rudens tumšākie vakari, Klīvlandes Apvienotais draudzes nams Klīvlandē jau atkal pildās ļaudīm – lai sanāktu parunāties un satiktos. Bet 29.oktobra vakars bija īpašs – sadziedāšanās kopā ar Toronto latviešu jauniešiem.

Kāpēc īpašs?

Jo šādi ciemiņi ir reti mūsu pusē…

Jo dziedāt lielajā zālē simtu cilvēku pulciņā ir piedzīvojums...

Jo latvieši ir dziedātājtauta…

Jo muzikālā stīga aizskar katra dvēseles mieru un iekustina mīlestību pret Latviju...

Jo…

Tā varētu turpināt ilgi par to, kāpēc ir īpašs tas vakars, kad latvieši Klīvlandē pulcējas uz saviem mazajiem svētkiem – dziesmai par godu.

„Kādēļ man dziedāt svešu dziesmu“ – jau zālē lielās gaismas pieklusušas, lai pirmai dziesmai it nemanāmi ļautu nojaust šī vakara noskaņu – par mūsu mīļo Latviju, par pļavām un miglas rītiem, par bites dūkoņu un likteņupes sūrajiem mezgliem. Toronto latviešu jaunieši šo dziesmu programmu esot jau divas reizes rādījuši savās mājās, un dziesma lido tālāk – attālums mūs vieno, ja dziedam kopā! Pietāte pret mazā kamerkora atturīgo izskatu, izdoma par baltā ekrāna noformējumu – viss, it viss ļāva dziesmām plūst, virmot un aizskart. Katrai divrindei uz ekrāna tika pieskaņota kāda Latvijas ainava, Rundāles vai Bīriņu pils dakstiņi, bērnu smiekli, gadskārtu mijas vai senu atklātnīšu izlīdzinātās krunkas vēl ļāva saskatīt pirms gadsimta būvēto Latvijas mazpilsētu bruģus. Dažādas fotogrāfijas mijās ar katru dziesmu divrindi uz baltā ekrāna, un dažādi tās samija dvēselē katra atmiņas par mīļajām mājām.

Reizēm muzikālās tēmas uzgavilē saldi, kā jau dzīvē. Un Valdis Jevtejevs ar pārliecinošu solo aizrauj sev līdzi katru, kurš vēl nedroši vēro no malas – jo šis ir dziesmu vakars! Sadziedāsim! Pārējo dziedātāju patiesais smaids tik tiešām iedrošina, un dziesmas sāk skanēt! Arī Kārlim Blūmam līdzi jau dzied ikviens – par krizantēmām „uz galda vāzē, bet tās jau muļķes nesaprot,“ un ugunssārto mežrozīti, „kas cauri vasarām zied un zied“.

Arī Māris un Vilnis Blūms latviešu tautasdziesmu par līgaviņas pāragro apņemšanu izdziedāja ģitāras pavadībā tik jautri, ka pat visvecākajiem klīvlandiešiem kājas zem galda ritmā līdzi taktis skaitīja. Kanādiešiem talkā nāca arī mūsu skanīgās balsis – Zanda Bauer, Silvija Resnis, Karina un Ilze Hazner. Arī Mārtiņš Daukšs pēdējā brīdī bija gatavs spēlēt pavadījumu un uzdziedāt. Jo kopā dziedāšanas prieks it īpaši skan!

Klīvlandes deju kopa „Pastalnieki“ veda rotaļās un grieza dančus gredzenā ar latviešu tautasdejām „Ačkups“, „Raitais dancis“ un „Gredzentiņš“. „Pat galva sareiba, skatoties, kā tie jaunie šodien prot sadejot,“ sacīja kāds vīrs pie blakusgaldiņa. Un vēl daudz jauku vārdu, pateicību, komplimentu skanēja šajā vakarā: „Šis ir labākais vakars, kas mums pēdējā laikā bijis!“, „Jā, to būs grūti pārspēt!“.

Straujas un jestras, skumjas un mīļas – tik dažādas bija šī vakara noskaņas. Arī mani kāda dziesma īpaši uzrunāja, un vēl ilgi tai vakarā dvēselē skanēja: „Gudra kā jūra visa Kurzeme dun,/Vēji skrien pāri zelta gundegām, Un/Nīcā un Bārtā brunči sarkani plīv,/Kuršu pavards uguns krāsā dzīvs.“

Un jo īpaši stāsts fotogrāfijās uz ekrāna par Latvijas neatkarības atgūšanu – par jakas aplokā paslēptu auseklīti un stipra pleca sajūtu Baltijas ceļā, par ugunskura dūmu smaržu barikāžu ēnā, par trasējošo ložu švīkām acu priekšā un māmiņas asarām pie mūsmājas pirmā sarkan-balti-sarkanā karoga.

Tik tiešām, vakars bija ne tikai izdevies, bet tas bija lielisks! Toronto jauniešu grupas vadītāja Eva Otaņķe vēlāk e-pasta vēstulē pateicībā par sirsnīgo uzņemšanu, atsaucību, atbalstu un labājām emocijām visiem šī vakara organizatoriem saka lielu, lielu paldies! Jāpateicas dziedātājiem, dejotājiem, mūziķiem, Klīvlandes Latviešu biedrībai un čaklajām saimniecēm! Sarīkojuma ienākumi nodoti deju kopai „Pastalnieki“ izdevumu segšanai braucienam uz ASV Dziesmu svēkiem Milvokos 2012. gada jūlijā.

Bet klīvlandieši jau klusībā plāno, kad atkal varētu aicināt tuvos kaimiņus no Toronto uz nākamiem svētkiem dziesmai par godu.

Raksta autore: Anita Zvirgzde

Latviešu Kultūras dārzs Kīvlandē

Mēs jo bieži aizrautībā attiecinām vārdu „unikāls” uz vienreizējiem iespaidiem. Bet ja labi padomā, tad šādi aprakstītais priekšmets vai arī novērotā pieredze pielīdzinās arī kam citam. Klīvlandes kultūras dārzu izveidojums tomēr ir unikāls, jo atzīts, ka nekas līdzīgs nav Savienotajās valstīs. Kanādā it kā esot maza mēroga patapinājums, kā arī Briselē, kur, ejot pa celiņu, var apskatīt dažādu Eiropas Savienība tautībām raksturīgus iekārtojumus. Pēdējo reizi tur ciemojoties, latvieši vēl nebija pārstāvēti.

Klīvlandes dārzi, turpretim, ir ievietoti 254 akru parkā, J.D. Rockefeller 1896. gadā dāvinātā Klīvlandes pilsētai. Divu jūdžu gaŗā ceļa malā plīvo 27 dažādo tautību karogi, kuŗus ik gadu uzvelk jaunus. Par latviešu karoga gadskārtējo pārmaiņu rūpējas Vilmārs Kukainis, jo izmēri un krāsas parastajās iegādes vietās neatbilst mūsu tautas unikālajam karogam.

Jāpastāsta maza anekdote. Kāds nesen Klīvlandē iebraucis krievu ārsts, braucot pa karogiem izdaiļoto ceļu, ievērojis, ka krievu karoga nav šajā karogu pulkā. Atradis kādu ukraiņu pārstāvi, lūdzis - vai varētu krievu karogu uzvilkt līdzās ukraiņu karogam. Šo situāciju atstāstot, viņš nevarēja saprast, kādēļ saņēmis tik ļoti negatīvu atbildi – „mēs taču esam viena tauta”...!

Nu jau apritējuši turpat 10 gadi, kopš Silvija Rūtenberga un Ilze Resne uzsāka latviešu dārza izveidošanu. Vēlāk piebiedrojās architekts Kalvis Kampe un Anda Sūna Cook. Latvijas tēlnieka Ģirta Burvja un viņa dēla Gata Latvijas granītā cirstās skulptūras tagad ir cildinoši mākslinieciski novērtētas. Uz latviešu dārza 2008. g. 14. septembra atklāšanu bija ieradušies augsti viesi, kā Latvijas vēstnieks ASV Andrejs Pildegovičs, Ohio Latvijas Goda konsuls Kārlis Šteinmanis, Ohio Senators Georgs Voinovičs (George Voinovich), Klīvlandes pilsētas galva Franks Džeksons (Frank Jackson) u.c. No Latvijas četriem novadiem atvestās zemes saujiņas tika pievienotas pārējo dārzu kopējā aizslēgtā urnā.

Latviešu kultūras dārzs ir kļuvis par iemīļotu vietu, kur vest ciemiņus. Tur ziedus pie karoga ir nolikuši prezidents Valdis Zatlers, ministrs Ģirts Valdis Kristovskis, daudzi no Latvijas iebraukuši mākslinieki, un bieži var redzēt apbrīnotājus tur fotografējamies.

Sākotnēji Kultūras dārzs bija Klīvlandes Latviešu biedrības paspārnē, bet tagad ir atdalījies kā atsevišķa organizācija. Vadībā ir Ilze Resne ar ļoti atbildīgiem palīgiem: Zentu Apīni, Baibu un Egilu Apeļiem, Marku Apeli, Baibu un Billu Krovfordiem (Crawford), Dzintru un Vilmāru Kukaiņiem, Jāni Resni, Lauru Briedis Tomko, Ināru Zariņu. Un ikviens tautietis ir mīļi aicināts piebiedroties! Pāris reižu gadā dārzu uzpost dodas jau iepriekš minētie Ilzes palīgi.

Dārzu federācijā no katra dārza ir viens/a pārstāvis/e un divi delegāti. Ilze Resne ir galvenā pārstāve ar Andu Sūnu Cook un Marku Apeli kā delegātiem. 2009. gadā Andu ievēlēja federācijas valdē. Anda ir arī viena no federācijas runu pasniedzējām, atsaucoties uz dažādu organizāciju interesi par dārziem un to tautībām. Federācijai ir bijuši četri lūgumi jaunu dārzu izveidošanai, bet atlikuši vairs tikai trīs zemes gabaliņi jauniem dārziem.

Ik gadu federācija rīko vakariņas, atzīmējot jaunas valdes ievēlēšanu un gada darbības noslēgumu.  Prieks, ka arvien vairāk tautiešu piedalās, un latviešu apmeklētāju skaits ir pārsvarā, bieži pārspējot pirmās vietas ieguvējus igauņus. Iecienīti ir arī atsevišķu dārzu sarīkojumi – vācu pūtēju orķestris, ungāru Liszta mūzikas pēcpusdiena, čechu Dvoržaka (Dvorak) un Smetanas darbu atskaņojumi, bet vislabāk apmeklētie ir operas vakari itāļu dārzā. Sarīkojumi ik pāris mēnešu tiek paziņoti federācijas ziņās, un, ja kāds vēlētos tās saņemt, lūdzu pieteikties, nosūtot e-pastu Andai: andanbill@aol.com.

1947. gadā federācija uzsāka tradīciju Vienas Pasaules Dienu (VPD), kuŗa bez pārtraukuma ir svinēta ik gadu, parasti vienam dārzam uzņemoties atbildību par šīs dienas rīkošanu. Atsaucoties  uz vairāku paziņu izteiktu interesi par dārziem un to tautību kultūrām, Anda ieteica visiem dārziem piedalīties VPD rīkošanā. Federācija piekrita, bet, kā jau tas nereti mēdz būt, ieteicējs iemanto ieteikto. Tā arī Anda tapa par galveno izkārtotāju pagājušā gada 63. Vienas Pasaules Dienai. Laikam izdevās, jo viņai uzdeva šo atbildību arī šim gadam.

           

VPD 2011 būs 28. augustā no 12:00-iem līdz 5:00-iem pēcpusdienā. Trolejbusiņš riņķos garām dārzu iekārtojumiem un dos iespēju iepazīties ar citiem dārziem. Būs arī tradicionālā karogu parāde un tautiski priekšnesumi.

Raksta autore: Anda Sūna Cook  

Latviešu tekstilmāksla Klīvlandes Mākslas muzejā

Pagājušā vasarā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē bija skatāma 4. Rīgas starptautiskā tekstilmākslas un šķiedru mākslas triennāle. Tās viesu vidū bija ārvalstu tekstilmākslas speciālisti, kas augsti vērtēja regulāro triennāļu sarīkošanas tradīciju Rīgā. Tika novērtēts gan izstādes kopējais augstais profesionālais standarts, gan tekstilmākslinieku prefesionālais līmenis.

Ārzemju viesu vidū bija Klīvlandes Mākslas muzeja pārstāve Luisa Mekija, kuŗa bija atbraukusi uz Rīgu, lai apskatītu šo izstādi. Viņa iepazinās ar latviešu tekstilmākslu un sava muzeja kolekcijas papildināšanai izvēlējās divu latviešu mākslinieku darbus:  Antras Augustinovičas škiedras mākslas kompozīciju Labirints un Egila Rozenberga Zīmes smiltīs: Zilais horizonts.

Luisa Makija atzīst: „Abi Latvijas mākslinieku darbi mūsu kolekcijai ir īpaši. Mums nav nekā līdzīga Antras Augustinovičas Labirintam, un es pat neesmu redzējusi neko, kas tam līdzinātos! Mūsu kolekcijā ir samērā maz mūsdienu gobelēnu. Egila Rozenberga darbs izceļas or oriģinālu pieeju tradicionālās aušanas technikas laikmetīgām modernizēšanas kvalitātēm. Tas ir pārsteidzoši.“

Pēc gaŗā ceļa uz Klīvlandi abi darbi tiks prezentēti publikai jūnijā. Bet mūsu Anda Cook ir rakstījusi muzeja vadībai un lūgusi pirms oficiālās atklāšanas izkārtot latviešiem privātu apskati. Tā būs  piektdien, 17. jūnijā, plkst. 15:00. Izmantosim šo vienreizējo iespēju!