Draudzīgais aicinājums

29. janvārī Klīvlandes latviešu sabiedrībai bija svarīgs iemesls atkal sanākt kopā, lai svinētu svētkus – Kārļa Ulmaņa iedibināto Draudzīgā aicinājuma dienu.

Un ne tik daudz svarīgi vairs atzīmēt vēsturisko aicinājumu, kā pateicībā par iespēju vienu dienu gadā teikt paldies savai pirmajai latviešu skolai. Latviešu tauta ir bagāta ar savām kultūras tradīcijām, un katru reizi no jauna tās bagātina un izglīto visu mūsu sabiedrību.

Draudzes latviešu skolas bērni viens pēc otra raiti izkārtotā stāstījumā sniedza ieskatu par Draudzīgā aicinājuma iesākumu 1935.gadā, tādējādi atgādinot arī mums, pieaugušajiem, izglītības nozīmi veselīgas un gudras nācijas veidošanai. Ar vēstures faktiem, par trimdas nozīmi šo ideālu uzturēšanā, par paaudzes pieredzes nodošanu un savas Latvijas apzināšanos.

„Mēs mācāmies par Latviju, un daudzi jau esam tur ciemojušies,“ skolēnu uzvedumā sacīja Samuels Kubuliņš. „Mēs varam turp aizbraukt, redzēt un piedzīvot to, ko esam šeit mācījušies, un runāt visi vienā valodā.“ Bērni aicināja sarīkojuma viesus piecelties un kopā nodziedāt „Nevis slinkojot un pūstot“.

Manuprāt, šī bija kulminācija visai šai dienai un labs iesākums jaunam gadam – šī nacionāli patriotiskā dziesma visus vienoja kopējam mērķim – vienas Latvijas, vienas nācijas, vienas valodas uzturēšanai!

Klīvlandes Daugavas Vanagu apvienības priekšsēdis Zigurds Reineks svinīgā uzrunā pateicās Apvienotās draudzes latviešu skolai par līdzšinējo darbu, izteica atzinību par talantīgajiem latviešiem, kuri caur to ieguvuši savus latviskos pamatus un tāpēc dzīvē daudz vairāk sasnieguši, un pasniedza pateicības aploksnes gan skolai, gan arī skautu un gaidu organizācijām. Arī tās līdz ar skolu izglīto jaunāko latviešu paaudzi, mācot latvisko dzīves gudrību un darba mīlestību. Ar dāvinājumiem un laba vēlējumiem pievienojās arī Klīvlandes Latviešu kredītsabiedrība, Apvienotā Latviešu draudze un Dāmu komiteja, kā arī Klīvlandes Latviešu biedrība. Tāpat dāvinājumu saņēma arī Klīvlandes tautas deju kopa „Pastalnieki“.

Anda Prātiņa, Klīvlandes Latviešu biedrības valdes locekle, kura bija šī sarīkojuma programmas autore, vēlējās svētku dienā parādīt kādu īpašu tikai latviešiem piemītošu talantu – seno Baltu rotu kalšanu. Un šeit mums tiešām ir ar ko lepoties! No Čikāgas pie mums tālo ceļu bija mērojusi daiļamatniece, rotkale un mūsu jauno rotkaļu skolotāja Lilita Spure. Daudzi viņu atceras no Garezera un 3x3 nometnēm, Čikāgas Krišjāņa Barona skolas un citām skolām Abrenē, Francijā un arī Latvijā.

No kreisās: Lilita Spure, Anda Prātiņa un Ilze Schwarz

Savu stāstījumu meistare savija ar neskaitāmiem diapozitīviem. Un sāka viņa ar seno letgaļu tautastērpu, kuru jau sen atpakaļ esot gribējusi sev pašūt. „Un tad sākās lielā kalšana,“ stāsta Spures kundze. „Man bija jāsāk mācīties Latvijas vēsture, lai labāk izprastu katras rotas nozīmi šajā tērpā.“ Un šajā izziņas ceļā viņa gāja arvien dziļāk un dziļāk, lasot žurnālus „Atpūta“, „Zinātne un māksla“, vecas grāmatas un manuskriptus. Latvieši esot bijuši ar labu gaumi, atturību un rāmumu, nekas nav bijis pārspīlēts. Nācis klāt jauns atklājums no kādas fotogrāfijas padomju Latvijā izdotā grāmatā par archeoloģiju – latvieši darinājuši rotas arī no tālajā Indijas okeānā iegūtiem maziem gliemežvākiem. Tas liecinot par labiem tirdzniecības sakariem un latviešu spēju iemainīt tik dārgas rotas.

Spures kundze mācījusies rotkalšanu pie tādiem meistariem kā Kārļa Grenciona un Jura Kļaviņa. 1989. gadā iepazinusies Latvijā ar dažiem archeologiem, kuri laiduši viņu muzejā pētīt īstus archeoloģijas materiālus – kaklarotas, gredzenus, apģērbu driskas. Tas viss devis iedvesmu un drosmi pašai darināt līdzīgas rotas. Šodien Lilita Spure ir atzīta meistare, kas arodu nodod tālāk ne tikai latviešiem, bet arī lietuviešiem, kuriem šeit, ASV, neesot savu rotkaļu.

Mēs, klīvlandieši, šajā vakarā guvām neaizmirstamu vizuālu stāstījumu par to, ka ne tikai letgaļiem, bet arī kuršiem audumi bija apstrādāti ar bronzas riņķīšiem. Ka letgaļu karavīriem tērps bija ne tikai ar mēness saktām un gredzeniem, bet arī zvaniņiem pie kaklarotām. Īpaša rotaslieta karavīriem bijusi rauduvīte. Zvaniņi latviešiem bijuši daudzās rotaslietās piekārti. Un izrādās, ka senie latvieši arī zelta rotas nēsājuši, bet šodien tik slavenie Nameja gredzeni bijuši visdažādāko pinumu. Spirāļveidu aproces vijušās no delnas līdz pat elkonim, bet gredzenu vijumi bijuši vairākos posmos. Tik izzinošs, informācijas pārbagāts un piesātināts bija Lilitas Spures stāstījums!

Pusdienas pasniedz F. Bauers,

Z. Bauere, B. Caunīte

Vakara noslēgumā siltas pusdienas pasniedza Baiba Apele un Francis Bauers ar saviem čaklajiem palīgiem. Vēl tikai saviesīgas sarunas, mīļas atkaltikšanās un mākslas izstādes baudīšana, kuru Klīvlandes latviešu sabiedrībai šoreiz sniedza mākslinieki Ingrīda Dāvis un Indris Eidemanis.

Sniegi putināja un debesis bija apmākušās drūmiem mākoņiem. Šajā vakarā ceļi atkal kļuva slideni. Bet latviešu namā Klīvlandē ļaužu pārpilnā zālē skanēja jautras čalas un gaisā virmoja smaržīgas latviešu pusdienas smaržas.

Viss ir pareizi - mēs esam kopā!