Iņ un Jaņ jeb kādas latviešu ģimenes stāsts

"Goodtime III" kugīša brauciens

Spēcīga personība, kuras balsī ieklausās daudzi Klīvlandes latvieši. Sarīkojumos bieži rosās baltā priekšautā, elegants, šarmants un ar sirsnīgu smaidu. Prot izrīkot, noorganizēt, uzklausīt un dot labu padomu. Ir Garezera padomē, KLB valdē un viens no jauniešu organizācijas OLA dibinātājiem, un pirms diviem gadiem apprecējis Latvijas latvieti. Zinātāji jau smaidīs un atpazīs, ka runāju par Franz Bauer. Tiešām bezgala harizmātiska personība!

Tikai pāris mēnešus biju iepazinusies ar latviešu sabiedrību Klīvlandē, kad negaidīti saņēmu uzaicinājumu no Franz un Zandas Zilaotes uz viņu ģimenes pusdienām. Gaidīju šo dienu ar nepacietību un vēroju jauniepazīto pāri daudzos latviešu sarīkojumos. Biju pārsteigta, cik izdarīgi un uzņēmīgi viņi ir! Nedaudz tuvāk vēl iepazīties varēju deju kopā „Pastalnieki“, bet visumā viņi atstāja ļoti aizņemtu cilvēku iespaidu. Solītās pusdienas pienāca pēc 4 mēnešiem.

Solītās pusdienas

„Nekas, toties mēs beidzot satikāmies!“ smejoties mani sagaida uz sava mājas sliekšņa Zanda, un laipni aicina iekšā. Franz jau rosās virtuvē un gatavo itāļu risotto, divi mīlīgi kaķi ar interesi aposta viesus. Esmu uzaicināta kopā ar Ragaiņu ģimeni, kuri arī nesen iebraukuši Klīvlandē. Bērniem tiek piedāvātas spēles un filmas, pieaugušajiem ielieti dzeramie. Pirmās sarunas raisās neveikli, jo viens par otru vēl neko nezinām. Bet tāpēc jau Franz mūs uzaicināja, lai tuvāk iepazītos. Runājam par visu ko – par viņu jaunizremontēto māju, par Franz iemīļoto pavārgrāmatu, par Zandas dzīves sākumu Amerikā pirms septiņiem gadiem, par kaķiem un bērniem, par darbu un ceļojumiem. Mana iecerētā intervija ar šo ģimeni izpalika. Sabēdājos, ka būs jāgaida vēl pāris mēnešu, bet Zanda ātri noorganizēja nākamo tikšanos. Beidzot varam apsēsties klusumā pie sveču gaismām un aprunāties par latviešu dzīvi Klīvlandē.

Valodas un skolas

Franz latviešu valodas vārdu krājums mani apbrīno! Uzzinu, ka viņa mamma ir latviete un tēvs – vācietis. Bērnībā, spēlējoties kopā ar jaunāko brāli, tēvs stingri aizliedzis lietot angļu valodu un pieprasījis sarunāties latviski vai vāciski. Lai gan tēvs pats nav pratis latviešu valodu, ģimenē tomēr galvenā valoda bijusi latviešu. Ar tēvu bērni runājuši vāciski, ar mammu un vecmammu – latviski. Tēvs bijis īpaši stingrs, pieprasījis labi pārzināt vācu valodu un licis bērniem arī citādi izglītoties. Nedēļa bērniem bija jau saplānota – karatē, klavierstundas, džudo. Katru piektdienu latviešu skauti, sestdienās – vācu skola, svētdienās – latviešu skola. „Svētdienās mēs vilkām uzvalkus ar baltu kreklu un šlipsi, bet zem tā – sporta tērpu, jo pēc latviešu skolas mūs veda spēlēt futeni ar vācu bērniem,“ stāsta Franz. Tagad vācu valodu izdodas reti lietot, bet viņš esot priecīgs atsvaidzināt zināšanas kādos vācu pasākumos te, Klīvlandes pusē.

Franz apmāca brīvprātīgos "Night at the races"

„Kas no Tevis dzīvē sanācis – vācietis, amerikānis vai latvietis?“ jautāju Franz. „Noteikti latvietis!“ viņš stingri uzsver. Studiju laikā esot izvēlējies vienu semestri Rietumu Mičiganas universitātes Kalamazu Latviešu studiju centrā, kur apguvis tautasdejas, valodu, kultūru, vēsturi. Ņujorkas universitātē papildinājis vācu valodu Gētes institūtā, arī franču valodu savulaik mācījies. Pēc tam atgriezies Klīvlandē un iesaistījies ALJA, Garezerā, KLB, Kredītsabiedrībā. „Vai kaut ko aizmirsu nosaukt?“ Franz jautā Zandai, un abi pasmejas. Tā nu tas esot, ka neviens no viņiem neprotot pateikt nē, un tāpēc esot iesaistīti pārāk daudzās organizācijās.

Franz patīkot aktīvi darboties, organizēt sarīkojumus, bet Zanda tā prātīgi izvēloties, ko darīt. Tā esot noticis arī ar Garezera vasaras nometni. Lai gan iesākusi kā audzinātāja, vienas vasaras laikā kļuvusi par skolotāju un tad par vadītāju. „Strauja tā Garezera karjera man sanāca,“ secina Zanda un atzīst, ka dzīvē gan viņa lēni un prātīgi apsverot iespējas. Bet labprāt atbalstot Franz un reizēm arī piebremzējot viņu, ja vajag. „Esam kā Iņ un Jaņ,“ piebilst Franz. „Viens otru papildinām, jo esam atšķirīgi, bet ideāli saderam kopā.“ Arī saskatījušies abi tikai pēc 4 mēnešiem, kad kopā dejojuši „Pastalniekos“.

Latvieši un to nams Klīvlandē

Pie Klīvlandes Apvienotās draudzes nama
pirms Pastalnieku vakara. 2012. gada aprīlis

„Iespējams, pēc 10 gadiem mēs nevarēsim atļauties uzturēt latviešu namu Klīvlandē,“ secina Franz un izstāsta, ka ar katru gadu dievlūdzēju skaits baznīcā paliekot arvien mazāks. Zem 50 gadiem esot tikai daži, pārējiem jau krietni pāri. Dažas latviešu kopienas ASV nolēmušas jau pārdot savas baznīcas un īpašumus, jo vairs neesot pietiekami daudz latviešu. Franz tam nepiekrīt. Risinājumi esot, tikai liela daļa vecāko gadagājumu ļaudis tiem nepiekrītot.

Latviešu sabiedrība šeit iedaloties divās grupās – tie, kuri vēlas pārmaiņas, un tie, kuriem jau krietni pāri 65 un kuri šo baznīcu un namu par savu naudu cēluši, uzturējuši un šeit dzīvi pavadījuši. Vai tiešām viņiem vecumdienās jāpiedzīvo krasas pārmaiņas? Zanda tam nepiekrīt, un arī Franz uzskata, ka jāatrod vidusceļš – lai šī vecākā paaudze jūtas labi, un arī jaunajiem būtu interesanti. Lai gan arī no pirmās grupas liela daļa nemaz negribot pārmaiņas. Bieži nācies dzirdēt: „Nē, tā nedrīkst darīt! Tā te nekad nav bijis!“ Un tas jauniebraukušos latviešus atstumjot, jo viņi neredzot šeit iespējas attīstīties.

Franz matemātiskā loģika ir dzelžaina – viņš izrēķinājis, ka katrā ģimenē jābūt vismaz 3 bērniem un vecākiem ikdienā jārunā latviski. Tikai tā esot iespējams turpināt un pilnveidot latviešu sabiedrību Klīvlandē. „Cik daudz jauniešu (līdz 40 gadiem) nāk uz mūsu sarīkojumiem?“ jautā Franz un tūliņ atrod iemeslu šim tukšumam – „jo viņiem zudusi interese.“

Zanda saskata šeit paaudžu konfliktu – šī esot tā jaunā paaudze, kas bērnībā tika vesta uz latviešu sabiedrību, jo viņu vecākiem tas bija svarīgi. Tagad, kad šie bērni paši kļuvuši par mammām un tētiem, viņi mēģina apvienot latvisko dzīvesveidu ar ikdienu – ved bērnus uz amerikāņu skautiem, iesaista vietējās sporta aktivitātēs, un latviešu sarīkojumus spēj apmeklēt pāris reizes gadā.

Franz atceras, ka bērnībā nebija viegli ikdienā runāt latviešu valodā. Tomēr ģimene esot svarīgākā vieta, kur bērns apgūst valodu, bet skola tikai palīdzot to pilnveidot. Un Zanda tam piekrīt, jo Garezerā viņa redz šādus bērnus, kuru ģimenes ikdienā uztur latviskās vērtības un valodu. „Es uzskatu, ka tā ir viena no lielākajām dāvanām, kuru spējam dot nākamām paaudzēm.“ Lai gan tā esot brīva izvēle un to nedrīkstot nevienam uzspiest.

Neprasi atļauju!

Francis kopā ar OLA organizēto kafijas galdu baznīcas pagrabiņā (2012)

Šīs mūsu vakariņas ievilkās līdz pat vēlai naktij. Bija piektdiena, nākamajā rītā jau 4:30 Franz bija jādodas uz Garezera valdes sēdi, arī man bija jāstrādā. Un tomēr sarunas nevarēja un nevarēja beigties. Bija tik interesanti dzirdēt otra domas par visdažādākajiem jautājumiem! Un ir tik žēl, ka varu šeit tikai nelielu daļu uzrakstīt, jo biļetena lappušu skaits ir ierobežots.

Tomēr pieminēšu vēl vienu, manuprāt, interesantu atziņu, kuru guvu, ciemojoties pie šīs ģimenes – ja vēlies Klīvlandes latviešu sabiedrībā kaut ko mainīt, tad neprasi atļauju, bet – piedošanu.

Intervēja: Anita Zvirgzde