„Tas bija viens no skaistākajiem Klīvlandes
latviešu koncertapvienības rīkotiem koncertiem”, pēc sarīkojuma jūsmoja Dr.
Vilnis Ciemiņš, komponists, pianists un uzticīgs KLK atbalstītājs. Līdzīgi atbalsojās arī citu klausītāju
atsauksmes pārpilnā Klīvlandes Apvienotās draudzes zālē, pārrunām virmojot ne tik vien par dzirdētiem vijoles un klavieru atskaņojumiem, bet
arī pieminot Ausmu Pirktiņu, ilggadīgo KLK priekšnieci. Šis otrais 57. sezonas
koncerts bija veltīts Ausmas atcerei, un abi mākslinieki - vijolniece Margarita Kreine un
pianists Rūdolfs Ozoliņš - izcēlās izjustajos mūzikālo darbu izpildījumos un to izvēlē.
Margarita Kreine sākusi vijoles spēli jau piecu
gadu vecumā. Arī
Rūdolfs
Ozoliņš uzsācis klavieru spēli, sasniedzot
piecu gadu vecumu. Abu izglītība veidojusies Latvijas izcilajās mūzikas
iestādēs, turpinājusies ar panākumiem konkursos un papildināšanos pie starptautiski ievērojamiem
māksliniekiem, kā arī koncertējot vispasules mērogā un saņemot atzinīgas atsauksmes.
Ausmas brāļa, Jāņa Pirktiņa, atgādātais Elzas
Gruzes gleznotais Ausmas attēls atstaroja agrīnā pavasara gaišumu, kas mita
zālē. Ausma bija skaistuma meklētāja, atrodot tā izpausmi mūzikas skaņās. Margaritas Kreines un Rūdolfa Ozoliņa
atskaņojumi ļāvās iztēlei, cik skaudri izmainās cilvēcības prieks un
sāpes.
Kā vēlīns gājputns smeldzīgās vijoles stīgas mijās
J. Sibelius vijolkoncerta Re minorā sēru un prieka
izstarojumā. Margarita Kreine apbrīnojami veica daudzprasīgi virtuozās aizrautības, nezaudējot
romantisko izteiksmi melodiju pārejās.
Ar J. Vītola Dainu Variācijas par latviešu tautasdziesmu, Op.6, Rūdolfs Ozoliņš pārveda klausītājus dziļi izjustā latviskā
gaisotnē. Mākslinieka spēle izcēlās ar cēlu nosvērtību, un „Ej saulīte drīz pie
Dieva” tautas dziesmas tēma daudzveidīgi apmīlēja visu sirdis. Ievadā Ozoliņš
sniedza mūzikālus piemērus,
vairojot izpratni sarežģītajai Vītola tautasdziesmu apdarei.
Abu mākslinieku nevainojami košā spēle C. Debussy
Sonātē vijolei un klavierēm atgādināja pastaigu dārzā, kur uz katra soļa
uzplaukst koši ziedi. Šis retāk dzirdētais komponista sacerējums ir viens no viņa pēdējiem, un
valdzina ar pieredzes rūdītu pašapzinību.
Kreines dzidrā vijoles spēle J.S. Bacha Čakona vijolei solo
BMV 1004 pauda it kā mierinājumu. Par Bachu
ir teikts, ka viņš nav bijis spējīgs radīt mūziku, kuŗa nav dzirkstoša ar
neapstādināmu inerci uz ikvienas lappuses, un jāpiekrīt J. Brahms teiktam
novērtējumam, ka komponists šinī Čakonā sarakstījis pasaules dziļākās domas un
jūtas. Kreine šīs domas pilnvērtīgi pārvērta skaņās.
S. Prokofieva Sonāta N. 2 vijolei un klavierēm Re majorā, Op.94, oriģinālā bija sarakstīta flautai, bet pēc drauga Dāvida Oistrakha lūguma pārrakstīta
vijolei. Sonātas nodalījumi, Moderato, Presto – Poco, Andante un Allegro con
brio, ir virtuozitātes daudzprasīgi kā vijolei, tā klavierēm, bet abu mākslinieku izpildījumā tie izskanēja
ar elegantu liricismu. Noskaņojuma maiņas, brīžiem
majestātiskas, citkārt rotaļīgas, vienotrreiz pat izklausoties kā savstarpējs
strīds, atklājās kā jau dažkārt cilvēciskās
attiecībās. Vijoles sērīgumu klavieres uzmundrinoši vilināja uz priecīgu pāreju, Allegro con brio, kad
gandrīz kā jautrās viesībās vijole un klavieres mēģināja it kā viena otru pārspēt aizrautībā:
„parādi man, ko tu vari!”
Piedevu sniegumi ar Pēteŗa Vaska kompozīciju
turpināja jūtu saviļņojumu, un Mediņa Ārija izskanēja silti, lūdzoši.
Aicinot uz kluso vīna glāzi, Edvīns Auzenbergs saistoši pieminēja Ausmas pašaizliedzīgo
un nenogurstošo gādību par KLK koncertu labu izdošanos; arī šis sarīkojums bija
vēl Ausmas izkārtots.
Koncerta apmeklētāji vēl ilgi kavējās pārrunās ar
māksliniekiem un paķircinoties ar Margaritas mazo dēliņu, kuŗu koncerta laikā
uzmanīja Biruta Briede. Paldies viņai, Maijai Grendzei un Rutai ar Edvīnu Auzenbergiem par naktsmājām
māksliniekiem. Un vēl - paldies vijolniekam Pēterim Briedim par Margaritas
mēģinājumā salūzušā lociņa atvietojumu ar savējo. KLK atbalstītāji ir ļoti
izpalīdzīgi!
Mēģināsim turpināt bez Ausmas…
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru