Pilsonība nav tikai juridisks akts

"Pilsonība nav tikai juridisks akts, bet tā ir lojalitāte pret valsti, tās vēsturi, kultūru un valodu", tā 2.martā konferencē «Latvijas pilsonība 21. gadsimtā», kas notika Rīgā, sacīja Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa.

Arī nesenais referendums pierādījis pilsoņu spēju aizstāvēt savu valodu, kas liecina par pilsoņu lojalitāti pret valsti. Pilsonības jautājums līdzi nes politisko un emocionālo vērtību, kam jākalpo kā izejas punktam jebkuru jauninājumu ieviešanā arī Pilsonības likumā, norādīja Āboltiņa.

Viņa uzrunā pieminēja dzejnieka Raiņa 1918. gadā, trimdā esot, teikto, ka viņam māju vairs nav, Latvijas vairs nav. Saeimas priekšsēdētāja minēja, ka nav jābūt Rainim, lai plosītu šādas izjūtas. Arī pašreizējais Pilsonības likums liedz iegūt dubultpilsonību tiem ļaudīm, kuri ilgāku laiku dzīvo un strādā ārzemēs, taču arī viņiem ir jāparāda, ka «šeit viņus redz un gaida».

Runājot par dubultpilsonības problemātiku, Āboltiņa uzsvēra, ka pašreizējā likumā esošās normas radušās pirmskara likumdošanas prakses kontekstā. Taču, apliecinot cieņu tiem pilsoņiem, kuri atstāja Latviju kā bēgļi, ir jāspēj viņiem dot iespējas reģistrēties kā Latvijas pilsoņiem. Tas bijis paredzēts, taču likumā tā arī nav iestrādāts.

Āboltiņa atzina, ka valstij ar likumu regulējumu jādod jauna motivācija cilvēkiem atgriezties savā un savu vecāku dzimtenē, tādējādi ļaujot saglabāt piederību savai valstij.

«Dubultpilsonība – tas ir jautājums arī par valsts nākotni. Latvijas valsts pašlaik izsēj un zaudē bērnus, tāpēc tiem bērniem, kuri ir dzimuši ārzemēs, dubultpilsonība ir jāpiešķir,» teica Saeimas priekšsēdētāja.

Pilsonības likuma grozījumu izstrādei Saeimā izveidota īpaša apakškomisija, kas patlaban strādā pie likuma grozījumiem. Deputāti atzinuši, ka pilsonības jautājumus Latvijā joprojām regulē likuma 1998. gada redakcija, kas neatspoguļo sabiedrības aktualitātes un vērtības. Likumā jāveic grozījumi, ņemot vērā pārmaiņas, ko izraisījusi Latvijas dalība Eiropas Savienībā un migrācijas procesi.

Būtiskākie jautājumi, ko risinās likuma grozījumi, būs dubultpilsonības iegūšana ārvalstīs dzīvojošajiem latviešiem un pilsonības piešķiršana Latvijā dzimušu nepilsoņu bērniem.

No interneta materiāliem sagatavoja: Anita Zvirgzde

Dubultpilsonības jautājums

Pašreiz esam aizrauti ar latviešu valodas referendumu 18. februārī. Bet ir vēl kāds diplomātisks jautājums, kurš nav atrisināts Latvijā un par ko pašlaik daudz netiek runāts, bet kurā PBLA ir ielikusi daudz darba un laika. Tas ir tā saucamais dubultpilsonības jautājums. Tas nav tik svarīgs (būtisks, kā Latvijā to sauktu) pašlaik kā latviešu valodas lieta, tomēr daudziem latviešiem un viņu bērniem, kuri dzīvo ārpus Latvijas, jautājums ir nozīmīgs. Kā mēs zinām, dubultpilsonību varēja pieprasīt līdz 1995. gadam. Latvijā pašlaik dubultpilsonība nav atļauta, izņemot īpašus gadījumus, piemēram, ja kāds latvietis pieņem pilsonību citā valstī, tam jāatsakās no Latvijas pilsonības vai viņam to var atņemt.

Šobrīd dubultpilsonība piešķirta gandrīz 31 tūkstotim Latvijas pilsoņu, bet ir aplēsts, ka ārzemēs atrodas ap 300 tūkstoši latviešu, kas varētu pretendēt uz dubulto pilsonību. Saeima atzinusi, ka šī lieta jāatrisina, bet nav vienoti, kā to darīt. PBLA iestājusies par to, lai Latvijas pilsonību iegūtu plašāks cilvēku loks, sākot ar to grupu, kam bija paredzēts šis 1995. gada „logs“. Tad vajadzētu nākt klāt ārpus Latvijas dzimušajiem bērniem, kam viens vai abi vecāki ir Latvijas pavalstnieki, un automātiski šiem bērniem piešķirt Latvijas pavalstniecību. Zatlera Reformas partija iestājusies par „maksimāli atvieglotu” dubultpilsonības procesu tiem bērniem, kuriem ir latviešu vecāki. Toties Vienotības nostāja ir tāda, ka pilsonība ir līgums starp pilsoni un valsti un tas nevar notikt automātiski. Tam jābūt ar abpusēju gribu, un līdz bērna pilngadībai tā gribu izsaka vecāki.

VL/TB-LNNK uzskata, ka visiem, kas vēlētos saņemt Latvijas pilsonību, šādas tiesības piešķirt nevar. Tikai tiem, kuri ir ar mieru paust savu lojalitāti Latvijai un tiem, kuri dzīvo demokrātiskās valstīs, piemēram, kuras ir NATO un ES dalībnieces. Nav brīnums, ka Saskaņas Centrs noraida dalīšanu starp lojāliem un nelojāliem pilsoņiem.

Kā redzams, lai ir arī griba dubultpilsonības lietu atrisināt, tuvā nākotnē, pazīstot Latvijas valdības spējas (šeit arī varētu salīdzināt ar ASV Kongresu), nav lielas cerības, ka tas tā varētu notikt. Ņemot vērā bēdīgo demogrāfisko stāvoklī Latvijā, no kurienes izceļo tik daudz latviešu, un zemo dzimstību Latvijā, mēs varam tikai cerēt, ka šis jautājums tiks atrisināts drīzāk nekā vēlāk.

Raksta autors: Māris Mantenieks