Dubultpilsonības jautājums

Pašreiz esam aizrauti ar latviešu valodas referendumu 18. februārī. Bet ir vēl kāds diplomātisks jautājums, kurš nav atrisināts Latvijā un par ko pašlaik daudz netiek runāts, bet kurā PBLA ir ielikusi daudz darba un laika. Tas ir tā saucamais dubultpilsonības jautājums. Tas nav tik svarīgs (būtisks, kā Latvijā to sauktu) pašlaik kā latviešu valodas lieta, tomēr daudziem latviešiem un viņu bērniem, kuri dzīvo ārpus Latvijas, jautājums ir nozīmīgs. Kā mēs zinām, dubultpilsonību varēja pieprasīt līdz 1995. gadam. Latvijā pašlaik dubultpilsonība nav atļauta, izņemot īpašus gadījumus, piemēram, ja kāds latvietis pieņem pilsonību citā valstī, tam jāatsakās no Latvijas pilsonības vai viņam to var atņemt.

Šobrīd dubultpilsonība piešķirta gandrīz 31 tūkstotim Latvijas pilsoņu, bet ir aplēsts, ka ārzemēs atrodas ap 300 tūkstoši latviešu, kas varētu pretendēt uz dubulto pilsonību. Saeima atzinusi, ka šī lieta jāatrisina, bet nav vienoti, kā to darīt. PBLA iestājusies par to, lai Latvijas pilsonību iegūtu plašāks cilvēku loks, sākot ar to grupu, kam bija paredzēts šis 1995. gada „logs“. Tad vajadzētu nākt klāt ārpus Latvijas dzimušajiem bērniem, kam viens vai abi vecāki ir Latvijas pavalstnieki, un automātiski šiem bērniem piešķirt Latvijas pavalstniecību. Zatlera Reformas partija iestājusies par „maksimāli atvieglotu” dubultpilsonības procesu tiem bērniem, kuriem ir latviešu vecāki. Toties Vienotības nostāja ir tāda, ka pilsonība ir līgums starp pilsoni un valsti un tas nevar notikt automātiski. Tam jābūt ar abpusēju gribu, un līdz bērna pilngadībai tā gribu izsaka vecāki.

VL/TB-LNNK uzskata, ka visiem, kas vēlētos saņemt Latvijas pilsonību, šādas tiesības piešķirt nevar. Tikai tiem, kuri ir ar mieru paust savu lojalitāti Latvijai un tiem, kuri dzīvo demokrātiskās valstīs, piemēram, kuras ir NATO un ES dalībnieces. Nav brīnums, ka Saskaņas Centrs noraida dalīšanu starp lojāliem un nelojāliem pilsoņiem.

Kā redzams, lai ir arī griba dubultpilsonības lietu atrisināt, tuvā nākotnē, pazīstot Latvijas valdības spējas (šeit arī varētu salīdzināt ar ASV Kongresu), nav lielas cerības, ka tas tā varētu notikt. Ņemot vērā bēdīgo demogrāfisko stāvoklī Latvijā, no kurienes izceļo tik daudz latviešu, un zemo dzimstību Latvijā, mēs varam tikai cerēt, ka šis jautājums tiks atrisināts drīzāk nekā vēlāk.

Raksta autors: Māris Mantenieks