Laiks padomāt

Domāšana ir ļoti veselīga. To zināja jau senie filosofi Cicerons vai Seneka, un mums šodien nav nekas jauns jāizgudro, lai Klīvlandes latviešu sabiedrība no jauna atkal augtu kuplumā. Tikai jāapstājas, jāpadomā un vienam uz otru vērīgi jāvērš draudzīgs jautājums: kā tu šeit jūties?

Pirms pāris nedēļām to pašu jautāju sev un tuvākiem draugiem Klīvlandē, un sapratu, ka kaut kas nav kārtībā. Jautāju vēl pāris cilvēkiem, un sapratu, ka visi vēlas kaut ko teikt, tikai nespēj atrast „labas ausis“. Tāpēc viņi samierinās ar esošo un neko pat nevēlas mainīt. Un tas ir bīstams signāls – nevēlēties.

Tā kā pēc profesijas esmu žurnāliste, uzreiz saskatīju sev plašu darba lauku – runāt ar cilvēkiem, ļaut viņiem izteikties un gādāt, lai šī informācija nonāk līdz „dzirdīgām ausīm“, kas patiesībā mēs paši vien esam. Mums tikai jāsāk runāt. Un klausīties. KLB valdes iedrošināta noorganizēju pirmo apaļā galda diskusiju ar mūsu cilvēkiem, kuri, manuprāt, ir ne tikai drosmīgi paust savu viedokli pirmie, bet arī pietiekami viedi un vēl ar vēlmi mainīt mūsu latviešu sabiedrības dzīvi uz labo pusi. Vai viņi to paši vēlas darīt, vai viņi redz izeju no strupceļa – par to lasiet šajā un visās nākamajās intervijās zem vienota nosaukuma „Laiks padomāt“.

Pie pirmā apaļā galda sēdās Edvīns Auzenbergs, Maija Grendze, Nora Hurley un Ināra Manteniece. Diemžēl daži nevarēja ierasties.

Nora Hurley – Mēs nācām šeit runāt par sabiedrību, ne katrs pats par sevi. Par Baznīcas un mūsu kā latviešu sabiedrības nākotni. Par to, kāpēc mūs šeit kļūst mazāk un kā mēs to varam novērst. Es esmu uzaugusi šajā Baznīcā. Kaut arī neapprecējos ar latvieti, es vēl arvien nāku un nākšu šeit. Neviens nevar mani aizbaidīt, jo es šeit jūtos piederīga. Es nevaru iet cauri dzīvei un nesajust šo piederības sajūtu. Es te piederu.

Es pazīstu vēl daudzus, kuri precējušies ar nelatvieti. Viņi nemaz negrib te nākt, jo, pirmkārt, neko nesaprot. Mans vīrs, piemēram, mani atbalsta, bet nevēlas nākt kopā ar mani uz baznīcu, lai veselu stundu sēdētu un neko nesaprastu. Ja viņš neko neiegūst pretim, tad kāpēc nākt? Raugoties nākotnē, arvien grūtāk būs apprecēt šeit latvieti. Lai gan tas jau bijis arī pirms tam.

- Tev jābūt spēcīgai motivācijai, lai katru svētdienu, atstājot mājās savu ģimeni, tomēr nāktu uz baznīcu. Paldies, Nora, ka iesāki mūsu sarunu ar savu piemēru! Vēlos uzdot visiem jautājumu - kas ir tas īpašais latvietī, pie kā mēs tik sīksti turamies, un kāpēc tā mūsuprāt ir tik liela vērtība?

Edvīns Auzenbergs – Esmu šodien paņēmis līdzi materiālus, kas tapuši pēc līdzīgām diskusijām citos latviešu centros. Nevienam vēl arvien nav noteiktas atbildes par to, kur mēs esam un kur ejam. Viena no problēmām latviešu sabiedrībā ir tā, ka ne vienmēr tiek respektēts savādāks viedoklis. Nav jāmeklē tālu piemēri arī amerikāņu sabiedrībā, kur republikāņi un demokrāti nevar vienoties. Tāpat arī jaunākai paaudzei vai no Latvijas iebraukušiem ir slēgtas šīs durvis uz abpusēju saprašanos.

1999. gadā arī mēs organizējām pārrunu grupu „Mūsu draudzes 21. gadsimtenī“, kuru vadīja prāvests L. Grendze. Mūsu pašu cilvēki runāja par to, kas ir latviešu sabiedrība, kādi esam šodien atsevišķās paaudžu grupās. Pirmajā grupā ir tie, kuri dzimuši pirms 1940. gada Latvijā, viņiem saites ar dzimteni bija stingras un līdzi atvestās vērtības bija pamats jaunam patvērumam šeit.

- Šīs līdzpaņemtās vērtības tika iekonservētas, lai nemainītos latviskais pamats un to neietekmētu svešā vide.

E.A. - Jā, tā tas notika. Otrā grupa bija kara laika jeb trimdas bērni, kuri dzimuši no 1940. līdz 1960. gadam. Viņi ir vai nu nometnēs, vai šeit dzimuši, un viņiem ir ciešas saites ar saviem vecākiem un viņu izpratni par latviskām vērtībām. Trešā paaudze dzimusi pēc 1960. gada līdz 1995. gadam, un viņu uzskati ir atšķirīgi no pirmās paaudzes, jo viņi dzimuši Amerikā, gājuši te skolā, viņiem ir amerikāņu draugi un sociālā vide apkārt. Šī paaudze respektē, piemēram, savu vecmāmiņu, bet dzīvo savu dzīvi. Šodien mūsu sabiedrību jau veido ceturtā paaudze, kas dzimusi 1990.-tos gados un šajā gadsimtā.

Ar šo es vēlos pateikt, ka uzskati starp visām šīm  paaudzēm ir dramatiski atšķirīgi, jo katram bijusi cita vide apkārt, kurā dzimuši, auguši, studējuši. Varbūt būtu vieglāk vadīt mūsu šodienas diskusijas, ja runāsim atsevišķi pa šīm grupām. Mums tolaik bija astoņas pārrunu sesijas, kuras dokumentējām un publicējām. Notika mūsu draudzes locekļu aptaujas. Paldies Laimdotim [Grendzem] par to vadīšanu. Bet diemžēl pēc viņa aiziešanas aizsaulē viss apstājās, jo draudzei bija jādomā par savu eksistenci, par to, kā atrast jaunu mācītāju.

2008. gadā arī Mineapoles draudze, kas daudzos veidos ir līdzīga mums, runāja par to, ko darīt nākotnē. Kā uzturēt draudzes budžetu, kā nodrošināt pastorātu, kas ir mūsu vērtības utt. Arī šis pētījums ir pieejams. Protams, viena lieta ir runāt un pētīt, bet daudz grūtāk ir darīt. Ceru, viņiem patreiz labi veicas.

Un vēl es gribu pastāstīt par Vairas Vīķes-Feibergas grāmatu „Pret straumi“ (1993), kas runā par trimdas psiholoģiju, latvisko identitāti trimdā un sabiedrības paaudžu maiņu trimdas apstākļos. Viņas uzskati ir atšķirīgi un diezgan asi, bet tie vairāk skar pirmo un otro paaudzi. Mūsu šodien iesāktai diskusijai ir jau liels pamats ielikts.

- No vienas puses ir labi, ja šādi pētījumi jau bijuši, jo mums šodien ir pret ko atsperties. No otras puses – vai tie sniedz mums atbildi uz to, kā motivēt Klīvlandes latviešus iesaistīties to realizācijā?

Maija Grendze – Mineapolē ir apvienotas vairākas organizācijas kopā, lai, piemēram, organizētu kādu koncertu, jo pa vienai tās to nespēj. Viņi cenšas noturēt savu saimniecisko dzīvi un īpašumus ar kopēju kasi, jo arī tas ir pamats, lai būtu vieta, kur sanākt kopā. Līdz šim mēs uzskatījām, ka Klīvlandes draudze ir tā, pie kuras visiem jāturas kopā. Salīdzinot ar Čikāgu vai Ņujorku, mēs vienmēr varējām teikt, ka mēs visi turamies kopā. Kaut arī skaitliski mazāki, mēs varam darīt vairāk. Paaudžu problēma mums ir tā pati, kas visiem citiem šeit, Amerikā.

Par sevi vēlos teikt, ka latviešu sabiedrība man bijusi tā vieta, kurā man sevi nevajag izskaidrot vai pierādīt. Es te vienkārši piederu. Pie amerikāņiem gan man ir problēma. Un tāpat arī Latvijā – es nejūtos tur piederīga.

- Tā ir visas trimdas paaudzes problēma.

M.G. - Jā. Un jaunajām paaudzēm tas droši vien nav tik aktuāli. Mums, latviešiem, ir raksturīga zināma savrupība un ziemeļnieku raksturs. Reizēm amerikāņu baznīcā mēs jūtamies aizskarti, ja tev pievērš uzmanību.

Ināra Manteniece – Mamma stāstīja, kad es vēl biju maziņa un viņa pirmo reizi atnākusi uz latviešu baznīcu, tad jutusies tik atstumta. Jo neviens nepiegāja viņai klāt, neviens viņu neuzrunāja. Es tāpēc nekad netiku vesta uz latviešu skolu.

M.G. – Es tā jutos Latvijā, kad iegāju baznīcā uz svētdienas dievkalpojumu. Drīz vien pārgāju uz Anglikāņu draudzi, lai gan tur dievkalpojumi notika angliski. Bet pēc tam viņi visi draudzīgi pulcējās pie kafijas galda.

I.M. – Tas pats arī Skandināvijā notiek. Viņi ir vēsi attiecībās ar cilvēkiem. Reiz gribēju apskatīt vienu zviedru baznīcu 15 min. pirms tās slēgšanas. Ieeju iekšā, bet zviedrs, kurš to baznīcu tīrīja, paskatījās pulkstenī un steidzās ātri aizvērt durvis tieši manā priekšā. Amerikā man vismaz paskaidrotu, ka mums diemžēl jāslēdz baznīca vai ko citu teiktu. Bet zviedram tas likās tik dabiski! Tāds ir ziemeļnieku raksturs.

E.A. – Biju reiz vienā seminārā cilvēkiem, kuri daudz ceļo. Mums stāstīja par personības robežām, kurās mēs kādu ielaižam vai ne [zīmē apļus uz papīra]. Ja lidmašīnā tev sēdēs blakus amerikānis, tad jau pus stundā tu uzzināsi visu par viņa dzīvi. Varbūt tikai nelielu daļu no personiskās dzīves nē. Bet viņš būs ļoti runātīgs un draudzīgs. Ziemeļeiropā un īpaši Vācijā personiskās dzīves robežas ir daudz plašākas. Ja mēs saprotam šādas personības atšķirības, tad arī skaidrs, kāpēc kāds ziemeļeiropietis tev sēž blakus klusēdams.

Tāpēc arī pirmīt stāstīju par latviešu četrām paaudzēm, jo mēs esam ziemeļeiropieši. Īpaši pirmās paaudzes. Jaunākās paaudzes jau ir pirmā grupa, kas vairāk līdzīgi amerikāņiem – viņi ir atvērtāki. Un tāpēc mēs jūtam šo atšķirību.

I.M. – Aizbraucot uz Vāciju, es jūtos vairāk atvērtāka nekā šeit. Bet Amerikā es jūtos diezgan noslēgta. Tātad tas ir kaut kas ieaudzināts vai iegūts. Man ir draudzene igauniete, kas dzīvo Zviedrijā un 25 gadus nostrādājusi vienā darba vietā. Par savu tuvāko kolēģi viņa nezina neko pastāstīt – vai viņš ir precējies, vai ko viņš dara brīvdienās? Pilnīgi neko viņa nezina!

E.A. – Fans Tropenars sarakstījis grāmatu par šo tēmu. Varbūt būtu vērts arī to mums izlasīt. Jo daudzi jau pirms mums pētījuši un runājuši par šiem jautājumiem, bet nevienam vēl nav noteiktas atbildes.

M.G. – Mums tiešām nav noteiktas atbildes. Vai ir pietiekami, ka mēs sākam domāt par šīm lietām tikai pāris cilvēku? Svarīgi, lai mēs visi kopā varam apmainīties ar domām. Un tas mums dos idejas, virzienu, kurā doties tālāk.

I.M. – Neviens jau neteiks, ka mums nav jābūt draudzīgākiem. Visi to zina! Bet kurš to dara?

- Palūkosimies uz mums no malas! Mēs esam izpētījuši sevi, definējuši šīs četras paaudzes un sapratuši teorētiski šīs paaudžu atšķirības. Ir 2012. gads, un Klīvlandes latviešu sabiedrība vēlas būt kuplāka. Kad archibīskaps Elmārs Rozītis, viesojoties pie mums rudenī, stāstīja par savām draudzēm Vācijā, viņš pieminēja, ka pēdējos gados apmēram 70% no draudžu locekļiem ir nesen iebraukušie latvieši. Draudzes dzīve esot pilnībā mainījusies, viņu domāšanai esot bijis jāmainās pilnīgi citādi nekā līdz šim. Viņi to ātri sapratuši un pārorganizējušies. Manuprāt, mums būtu līdzīgi jāsaprot, ka ne tikai vietējo paaudžu atšķirības, bet arī jauniebraukušo latviešu līdzšinējā dzīves pieredze ir atšķirīga. Un būtu vērtīgi visiem spēt kopā sadzīvot. Mums ir pirmās paaudzes latviskās dzīves vērtības, kuras atvestas līdzi no Latvijas 1950.-tajos gados un līdz mūsdienām saglabātas. Ir otrā paaudze, kura, cienot savus vecākus, šīs vērtības centusies nest tālāk. Bet trešā un ceturtā paaudze vairs nejūt sevī motivāciju uzturēt kaut ko, kas bijusi vērtība viņu senčiem. Viņi jau ir amerikāņi, viņi atvērti savai videi un vēlas modernāku dzīvi. Kā mēs spētu iesaistīt šīs jaunās paaudzes biedrības dzīvē? Kas būtu jāmaina, lai viņi vēlētos nākt pie mums?

E.A. – Līdzīgi bija Kanādā pirms 15 gadiem. Prāvests emer. Dr. F. Kristbergs, kurš referēja par latviešu sabiedrības maiņām un kura draudzē bija ap1000 cilvēku, reiz sacīja, ka apmēram 200 cilvēku esot precējušies ar ne latviski runājošiem. Un tas esot bijis iemesls, kāpēc viņš neesot varējis saglabāt draudzi uz tiem pašiem pamatiem, kādi tie bijuši līdz šim. Pēc statistikas 80% jauniešu apprecas ar cilvēku, kurš nav latvietis. Un viņš uzsvēris, ka mācītājam ir pienākums apkalpot visus draudzes locekļus. Nezinu, kā viņi šo problēmu atrisinājuši. Esmu dzirdējis, ka viņiem tik pat grūti kā mums piesaistīt angliski runājošus cilvēkus draudzei un latviešu sabiedrībai. Mums, organizējot sarīkojumus un dievkalpojumus, arī jārēķinās ar šo statistiku.

N.H. – Neesmu pārliecināta, vai jaunākai paaudzei šodien pietiktu tikai ar baznīca apmeklēšanu. Viņi vēlas iedvesmoties ar citām sabiedriskām aktivitātēm,vairāk darīt kopā.

M.G. – Jaunā paaudze tiešām ir ieinteresēta vairāk darīt, ne tikai sēdēt dievkalpojumā. Tas ir raksturīgi amerikāņu jaunajai paaudzei, šodien baznīcai vairs nav tik svarīga loma. Mūsu jaunieši atspoguļo tieši to pašu. Īsta, nozīmīga piedalīšanās ar kalpošanu tālāk citiem. Vai mēs kalpojam Latvijai, vai darām kaut ko šeit uz vietas – šīs lietas vairāk pievelk jauniešus. Amerikā tiešām ir daudz iespēju darīt dažādas lietas sabiedrības labā, piemēram, „māju būvēšana“, zupas virtuves, lasīt mācīšana utt.

N.H. – Es ikdienā tiešām daudz strādāju. Reizēm stundām jāsēž un tikai jāklausās. Bet man gribas kaut ko darīt! Kaut ko nozīmīgu darīt, mainīt lietas sev apkārt. Es katru gadu vedu svētdienas skolas bērnus uz zupas virtuvi, kur viņi mācās gatavot ēdienu, klāt galdus, satīrīt virtuvi, un viņi vēlas to darīt vairāk! Viņiem tas patīk, jo jūtas vērtīgi.

- Tas nozīmē, ka biedrībai būtu vairāk jāorganizē grupu aktivitātes. Lai nav tikai pasīva sarīkojumu apmeklēšana.

M.G. – Kuros mēs tiešām tikai sēžam – noklausāmies koncertu vai runu, apskatām gleznas, kuras gleznojis kāds cits, piedalāmies dievkalpojumā utt.

- Bet tās tomēr ir mūsu saglabātās vērtības, kuras jānotur.

M.G. – Tie ir pamati, uz kuriem jābūvē jauna māja.

E.A. – Pāris gadus atpakaļ mācītāja Anita Pāža stāstīja par saviem jauniešiem no iesvētes mācību grupas – ka viņi vēlas iet laukā savā vietējā sabiedrībā un darīt labus darbus. Viņi nevēloties kaut ko sūtīt uz Latviju vai darīt kaut ko nezināmai Latvijas organizācijai, bet gan savai vietējai abiedrībai.

N.H. – Tas, ko es arī gribu – darīt, palīdzēt un redzēt rezultātus sev apkārt. Maniem bērniem ir tāpat, un svētdienas skolas bērniem tāpat.

M.G. – Mana paaudze vēlējās palīdzēt Latvijai, palīdzēt noturēt latviešu kultūru un valodu.

E.A. – Šodienas jauniešiem vairs nav personiskās saites ar Latviju. Tas ir kaut kas tāls un varbūt nereāls.

N.H. – Es piemēram ne reizi neesmu bijusi Latvijā. Es gribu, bet pagaidām nav tādu iespēju.

- Manuprāt mūsu jauniešiem Latvija ir kaut kas tāls un abstrakts. Tas ir simbols, kuru vēlējušies uzturēt vecāki un vecvecāki. Bet viņu reālā dzīve notiek Amerikā. Latviešu biedrība var paturēt to kā pamatu, bet jāpārveidojas, lai varētu izdzīvot.

M.G. – Mums noteikti jāpārveidojas!

- Tātad mums nākotnē vairāk jāveido aktivitāšu grupas, kurās iesaistītos jauktu valodu ģimenes. Ko vēl mēs varētu darīt?

I.M. – Vai Tu esi organizācijā OLA?

- Neesmu, un līdz šim īsti neesmu sapratusi, ko šī organizācija dara?

M.G. – Tā ir organizācija, kas dubulto ALJA funkcijas. Pirms pāris gadiem bija daži aktīvi cilvēki, kuri vēlējās apvienot jauniešus, bet kopš to vadītāju vairs nav, arī pati organizācija vairs nav tik aktīva.

- Bet ideja paliek tā pati – atdalīties no pastāvošās organizācijas un sākt kaut ko jaunu, savu.

M.G. – Tieši tā, un līdz šim viņi organizējuši lieliskus labdarības pasākumus, lai piesaistītu līdzekļus, piemēram, Garezeram u.c.

E.A. – Klausoties mūsu sarunu, domāju par to, ka mēs bieži uzsveram, ka te esam mēs, latvieši, un tur ir pārējā pasaule. Bet gan grieķiem, lietuviešiem vai ungāriem ir tieši tādas pašas problēmas kā mums. Mums vajadzētu uzklausīt viņu pieredzi par to, kas ir labs un noderīgs viņu jaunajai paaudzei. Bet mūsu latviskais lepnums jau neļauj to!

- Varbūt atšķirībā no viņiem mūsos ir bailes pazaudēt latviskumu. Un tas mums traucē „atvērt durvis“ savā sabiedrībā, lai pie mums ienāktu svešais.

M.G. – Tā ir mūsu iekapsulēšanās. Piemēram, Krievijas Pareizticīgo baznīca pēdējos gadsimtus izdzīvojusi, jo tā iekapsulējās – saglabāja vecās vērtības, neielaida neko jaunu. Tāpēc viņi daudzējādā ziņā ir atpalikuši no jaunās dzīves. Bet ir izdzīvojuši arī tie, kas mainījās, tikai viņi kļuvuši citādi. Tā kā ir divi veidi, kā izdzīvot – iekapsulēties vai mainīties. Un katram ir savi plusi un mīnusi. Ar iekapsulēšanos mēs, protams, nomirstam.

- Kuras tad būtu tās pamatvērtības Klīvlandes latviešu sabiedrībā, kuras ir iekapsulētas, bet kuras, mums atveroties, būtu jāsaglabā?

E.A. – Viena lieta, kuru saprot pat universitātēs – mēs studējam valodas, lai saprastu citas kultūras un paplašinātu savu redzējumu. Latviešiem Amerikā tas jau bija ielikts šūpulī, šī otra valoda un kultūra. Ir viena daļa latviešu, kuri uzskata, ka viņiem to nevajag, viņi izvēlas dzīvot viendimensijas pasaulē. Lai vai kādai etniskai grupai tu piederi, tu zini, kas ir tava aizmugure, kādas ir tavas saknes un kādi ir tās tikumi. Katrs pats izvēlas, cik daudz no tā lietot, bet mēs visi esam bagātāki, ja dzīvojam divās kultūrās. Un žēl, ja to kāds nenovērtē.

- Tātad Klīvlandes Latviešu biedrībai jābūt tai vietai, uz kurieni latvieši var nākt atcerēties un lietot savu senču saknes.

M.G. – Līdz ar to nāk arī valoda, un tā mums atver durvis uz kultūru. Un tā ir pirmā lieta jaunajai paaudzei, kuru mums šeit visgrūtāk uzturēt – latviešu valodu. Vai viņi var iejusties latviešu kultūrā bez latviešu valodas?

Un vēl arī svarīgs ir reliģijas pamats. Tas ir mans personiskais viedoklis. Baznīcas ir visstiprākās organizācijas, kas pastāvēs visilgāk. Ja baznīca mainīsies laikam līdzi, tad mums ir cerība, ka arī mēs ilgāk pastāvēsim. Paskatieties uz iepriekšējām paaudzēm, uz veclatviešiem! Viņi gan nebija tik organizēti, kā mēs tagad, bet viņiem vēl ilgi pastāvēja savas draudzes. Viss pārējais bija jau pazudis, bet draudzes vēl pastāvēja.

E.A. – Tas gan nenozīmē, ka ticība ir tā, kas vieno, vai ne? Tā ir pajumte, kuru dod baznīca. Tā ir iespēja visiem sanākt kopā vienā vietā.

- Kopš es esmu atbraukusi uz Klīvlandi, man radusies pretestība pret reliģijas uzspiešanu latviešu sabiedrībā. Es pati esmu luterticīga, es labprāt apmeklēju dievkalpojumus, bet tas nedrīkst būt kritērijs, lai mani uzņemtu šajā sabiedrībā. Būt par latvieti nenozīmē būt luterānei. Manuprāt, šeit tomēr nedrīkst vilkt paralēles. Es varu būt baptiste vai katoļticīga, varbūt dievture, bet pirmkārt tomēr - latviete. Te jārunā par spēju pieņemt citādu latvieti nekā mēs paši. Piekrītu, ka baznīca ir vieta, kura var palīdzēt mums augt tālāk, bet tad tai jākļūst daudz atvērtākai.

I.M. – Mēs gan tikko runājām, ka mūsdienu jauniešiem baznīca vispār nav svarīga. Bet es gribētu turpināt par latvietību. Esmu daudz par to domājusi, un vēl arvien man nav atbildes. Tā noteikti ir valoda un kultūra. Arī latviešu tautas folkloras tradīcijas ir svarīgs latvietības pamats. Tā ir daļa no mūsu pagātnes. Bet te vēl daudz par ko būtu jādomā un jārunā. Žēl, ka pie šī diskusijas galda nav jauniešu pārstāvja. Jo viņi būs tie, kas darīs nākotnē. Pirmās paaudzes cilvēki jau ir ar mieru sēdēt dievkalpojumos vai sarīkojumos, un tas arī ir labi. Bet mums vairāk jādomā par jaunākām paaudzēm. Tāpēc jājautā jauniešiem – ko viņi grib?

- Bet mēs jau nākam uz latviešu namu kopā ar ģimeni, mēs visas paaudzes nākam kopā. Tad varbūt mums katram jāpajautā savā ģimenē – savam dēlam vai meitai, saviem mazbērniem – ko tu vēlies darīt kopā ar mani latviešu namā? Vēlreiz paskatīties uz latvieti sevī un saprast – kā tu vēlies to realizēt. Ne viens pats, bet kopā.

Paldies diskusijas dalībniekiem par izteiktām domām! Liekas, tēmas nākamām sarunām jau skaidri iezīmētas. Aicinu pieteikties katru, kas vēlas tajās piedalīties!

Intervijas vada: Anita Zvirgzde