Mobilo pasu darbstacija būs jūlijā Milvokos!

Sākot ar 2012. gadu Latvijas vēstniecība piedāvā Latvijas valsts piederīgajiem (tiem, kuriem ir piešķirts personas kods) iespēju saņemt Latvijas pasi dažādos ASV reģionos. Šim nolūkam ir iegādāta mobilā (pārvietojamā) pasu darbstacija, kas ļauj, iepriekš atsūtot savus dokumentus pases nomaiņai uz vēstniecību, fotografēties pasei un nodot biometrijas datus ārpus Latvijas vēstniecības telpām.

Mobilās pasu darbstacijas nākamais pieturas punkts šogad paredzēts jūlijā Milvokos (Milwaukee, Wisconsin), XIII Vispārejo latviešu dziesmu svētku laikā.

* Sākot ar 2012.g. 1. aprīli būs iespējams vienlaicīgi ar pasi pieprasīt personas apliecību.

* * * * *

N.B. - Lai pieteiktos mobilo pases darbstacijas apmeklējumam Milvokos, dokumenti uz Latvijas vēstniecību ASV jānosūta līdz 13. jūnijam.

Dokumenti jāsūta uz consulate.usa@mfa.gov.lv vai pa faksu (202)328-2860, obligāti norādot savu kontaktinformāciju (telefonu, e-pastu). Ja tiks saņemts pietiekams pasu pieprasījumu skaits līdz 2012. gada 13. jūnijam, Latvijas vēstniecība ASV plāno izbraukumu ar mobilo pasu staciju uz Milvokiem (Viskonsīnā) jūlija sākumā dziesmu svētku laikā un norises vietā. Pasu izsniegšanas tehniskais risinājums ir tāds, ka iesniegt dokumentus pases atjaunošanai Milvokos varēs tikai tie, kas būs iesnieguši savus pases pieteikumus vēstniecībā līdz 13. jūnijam.

Kādi dokumenti jāiesniedz?

Lai pieteiktos pases apmaiņai, izmantojot mobilo pasu staciju, nepieciešams iepriekš uz Latvijas vēstniecību ASV nosūtīt sekojošu dokumentu kopijas:

1. Latvijas pases kopiju. Ja pasi pieprasa pirmo reizi, tad jānosūta dzimšanas apliecības kopija un apliecinājums par personas koda piešķiršanu.

2. Dokumenta, kas apliecina legālu uzturēšanos ASV (ASV pase, Permanent Resident Card, ASV vīza) kopija.

3. Aizpildītu iesniegumu.

4. Ja pieprasa pasi bērnam, tad jāatsūta bērna dzimšanas apliecības kopija. Pasi var pieprasīt tas bērna vecāks, kas ir Latvijas pilsonis, vai arī vecāks, kurš ir citas valsts pilsonis, uzrādot otra vecāka notariāli apliecinātu (ar Apostilli apliecinātu) piekrišanu pases dokumentu iesniegšanai un bērna pases saņemšanai. No 15 gadu vecuma persona pati var pieteikties pases saņemšanai.

Informācija no Latvijas vēstniecības ASV web lapas

Jāņu alus brūvēšana un siera siešana

9. jūnijā pl. 6 pm

KLB aicina laicīgi sagatavoties līgošanai - pievienoties Jāņu tradīciju apgūšanai draudzes telpās (un virtuvē) divas nedēļas pirms Līgo svētkiem.

Kāds pieredzējis latviešu alus brūvētājs, kāda prasmīga siera sējēja un veikla vainagu pinēja ierādīs dalībniekiem šīs senās Jāņu dienas tradīcijas. Arī Jāņu dziesmas dziedāsim, alu iemēģināsim, iesim rotaļās un vienkārši kopā pabūsim.
 
Lūdzam laicīgi pieteikties pa e-pastu klbiedriba@gmail.com vai zvanot Maijai Grendzei (440-895-0647). Par materiālu sagādi rūpēsies grupas vadītāji, tāpēc dalības maksa ir tikai 5$.
 
Nāciet visi, kas vēlas darīt, dziedāt, dalīties vai vienkārši skatīties! Aicināti ir visi! Īpaši ģimenes, kurās kāds runā tikai angliski - visu stāstīsim divās valodās.

Līgošana Šardonā pie Jāņa un Ilzes

KLB aicina lielus un mazus, kas nebūs aizbraukuši uz Garezeru, piedalīties līgošanā Šardonā (10930 Nollwood Dr., Chardon, OH). Jānis iekurs lielu ugunskuru un sagādās alu, Ilze izvārīs kāpostus un desas. Līgotājus aicinām atnest sieru, uzkodas, līgsmu prātu un dziedamo balsi.

Sākums ap septiņiem Zāļu vakarā – sestdien, 23. jūnijā.

Aizvesto piemiņas dievkalpojums

Baltiešu amerikāņu komiteja Klīvlandē ziņo, ka tradicionālais aizvesto piemiņas dievkalpojums rotācijas kārtībā šogad notiks mūsu baznīcā

svētdien, 17. jūnijā, pl. 14:00.

Atsevišķs latviešu dievkalpojums tajā svētdienā nenotiks, tādēļ visi lūgti apmeklēt kopējo baltiešu dievkalpojumu Klīvlandes Apvienotās latviešu draudzes dievnamā un tam sekojošo sadraudzības brīdi draudzes nama lielajā zālē ar kafiju un uzkožamiem.

It sevišķi tiek lūgti jaunāko gadu gājumu dievlūdzēji!

Latviešu dārzu apskate

Neskatoties uz to, ka pavasaris un vasara ir bagātas ar dažādiem kultūras pasākumiem Klīvlandē, Milvokos un Garezerā,  draudzes Dāmu komiteja rīkos iepazīšanos ar latviešu dārziem Klīvlandes rietumu pusē.

Ieplānojiet brīvu laiku atpūtai, lai veldzētos ar skaistām ainavām dārzos svētdien, 24. jūnijā no 12 līdz 5 varēsiet apskatīt piecus dažādus  klīvlandiešu dārzus. Mēs zinām, ka ir daudz čaklu un izdomas bagātu latviešu dārzkopju. Esam parliecināti, ka arī jūs gūsiet ierosmi un jaunas idejas savu dārzu ierīkošanai!

Aiciniet līdzi savus amerikāņu draugus! Kopā ar jums viņi varēs ne tikai apskatīt dārzus, bet arī baudīt garšīgas latviskas uzkodas.

Sākot ar 15. aprīli tīmeklī www.latviangardenstour.com variet lasīt pirmās intervijas ar dārzu saimniekiem un skatīt dārzu fotogrāfijas, kā arī pasūtīt biļetes.

Biļetes cena $10, un tās arī var pasūtīt, zvanot Valdai Otankei 440-937-8494, e-pasts valdaot@cox.net

Iņ un Jaņ jeb kādas latviešu ģimenes stāsts

"Goodtime III" kugīša brauciens

Spēcīga personība, kuras balsī ieklausās daudzi Klīvlandes latvieši. Sarīkojumos bieži rosās baltā priekšautā, elegants, šarmants un ar sirsnīgu smaidu. Prot izrīkot, noorganizēt, uzklausīt un dot labu padomu. Ir Garezera padomē, KLB valdē un viens no jauniešu organizācijas OLA dibinātājiem, un pirms diviem gadiem apprecējis Latvijas latvieti. Zinātāji jau smaidīs un atpazīs, ka runāju par Franz Bauer. Tiešām bezgala harizmātiska personība!

Tikai pāris mēnešus biju iepazinusies ar latviešu sabiedrību Klīvlandē, kad negaidīti saņēmu uzaicinājumu no Franz un Zandas Zilaotes uz viņu ģimenes pusdienām. Gaidīju šo dienu ar nepacietību un vēroju jauniepazīto pāri daudzos latviešu sarīkojumos. Biju pārsteigta, cik izdarīgi un uzņēmīgi viņi ir! Nedaudz tuvāk vēl iepazīties varēju deju kopā „Pastalnieki“, bet visumā viņi atstāja ļoti aizņemtu cilvēku iespaidu. Solītās pusdienas pienāca pēc 4 mēnešiem.

Solītās pusdienas

„Nekas, toties mēs beidzot satikāmies!“ smejoties mani sagaida uz sava mājas sliekšņa Zanda, un laipni aicina iekšā. Franz jau rosās virtuvē un gatavo itāļu risotto, divi mīlīgi kaķi ar interesi aposta viesus. Esmu uzaicināta kopā ar Ragaiņu ģimeni, kuri arī nesen iebraukuši Klīvlandē. Bērniem tiek piedāvātas spēles un filmas, pieaugušajiem ielieti dzeramie. Pirmās sarunas raisās neveikli, jo viens par otru vēl neko nezinām. Bet tāpēc jau Franz mūs uzaicināja, lai tuvāk iepazītos. Runājam par visu ko – par viņu jaunizremontēto māju, par Franz iemīļoto pavārgrāmatu, par Zandas dzīves sākumu Amerikā pirms septiņiem gadiem, par kaķiem un bērniem, par darbu un ceļojumiem. Mana iecerētā intervija ar šo ģimeni izpalika. Sabēdājos, ka būs jāgaida vēl pāris mēnešu, bet Zanda ātri noorganizēja nākamo tikšanos. Beidzot varam apsēsties klusumā pie sveču gaismām un aprunāties par latviešu dzīvi Klīvlandē.

Valodas un skolas

Franz latviešu valodas vārdu krājums mani apbrīno! Uzzinu, ka viņa mamma ir latviete un tēvs – vācietis. Bērnībā, spēlējoties kopā ar jaunāko brāli, tēvs stingri aizliedzis lietot angļu valodu un pieprasījis sarunāties latviski vai vāciski. Lai gan tēvs pats nav pratis latviešu valodu, ģimenē tomēr galvenā valoda bijusi latviešu. Ar tēvu bērni runājuši vāciski, ar mammu un vecmammu – latviski. Tēvs bijis īpaši stingrs, pieprasījis labi pārzināt vācu valodu un licis bērniem arī citādi izglītoties. Nedēļa bērniem bija jau saplānota – karatē, klavierstundas, džudo. Katru piektdienu latviešu skauti, sestdienās – vācu skola, svētdienās – latviešu skola. „Svētdienās mēs vilkām uzvalkus ar baltu kreklu un šlipsi, bet zem tā – sporta tērpu, jo pēc latviešu skolas mūs veda spēlēt futeni ar vācu bērniem,“ stāsta Franz. Tagad vācu valodu izdodas reti lietot, bet viņš esot priecīgs atsvaidzināt zināšanas kādos vācu pasākumos te, Klīvlandes pusē.

Franz apmāca brīvprātīgos "Night at the races"

„Kas no Tevis dzīvē sanācis – vācietis, amerikānis vai latvietis?“ jautāju Franz. „Noteikti latvietis!“ viņš stingri uzsver. Studiju laikā esot izvēlējies vienu semestri Rietumu Mičiganas universitātes Kalamazu Latviešu studiju centrā, kur apguvis tautasdejas, valodu, kultūru, vēsturi. Ņujorkas universitātē papildinājis vācu valodu Gētes institūtā, arī franču valodu savulaik mācījies. Pēc tam atgriezies Klīvlandē un iesaistījies ALJA, Garezerā, KLB, Kredītsabiedrībā. „Vai kaut ko aizmirsu nosaukt?“ Franz jautā Zandai, un abi pasmejas. Tā nu tas esot, ka neviens no viņiem neprotot pateikt nē, un tāpēc esot iesaistīti pārāk daudzās organizācijās.

Franz patīkot aktīvi darboties, organizēt sarīkojumus, bet Zanda tā prātīgi izvēloties, ko darīt. Tā esot noticis arī ar Garezera vasaras nometni. Lai gan iesākusi kā audzinātāja, vienas vasaras laikā kļuvusi par skolotāju un tad par vadītāju. „Strauja tā Garezera karjera man sanāca,“ secina Zanda un atzīst, ka dzīvē gan viņa lēni un prātīgi apsverot iespējas. Bet labprāt atbalstot Franz un reizēm arī piebremzējot viņu, ja vajag. „Esam kā Iņ un Jaņ,“ piebilst Franz. „Viens otru papildinām, jo esam atšķirīgi, bet ideāli saderam kopā.“ Arī saskatījušies abi tikai pēc 4 mēnešiem, kad kopā dejojuši „Pastalniekos“.

Latvieši un to nams Klīvlandē

Pie Klīvlandes Apvienotās draudzes nama
pirms Pastalnieku vakara. 2012. gada aprīlis

„Iespējams, pēc 10 gadiem mēs nevarēsim atļauties uzturēt latviešu namu Klīvlandē,“ secina Franz un izstāsta, ka ar katru gadu dievlūdzēju skaits baznīcā paliekot arvien mazāks. Zem 50 gadiem esot tikai daži, pārējiem jau krietni pāri. Dažas latviešu kopienas ASV nolēmušas jau pārdot savas baznīcas un īpašumus, jo vairs neesot pietiekami daudz latviešu. Franz tam nepiekrīt. Risinājumi esot, tikai liela daļa vecāko gadagājumu ļaudis tiem nepiekrītot.

Latviešu sabiedrība šeit iedaloties divās grupās – tie, kuri vēlas pārmaiņas, un tie, kuriem jau krietni pāri 65 un kuri šo baznīcu un namu par savu naudu cēluši, uzturējuši un šeit dzīvi pavadījuši. Vai tiešām viņiem vecumdienās jāpiedzīvo krasas pārmaiņas? Zanda tam nepiekrīt, un arī Franz uzskata, ka jāatrod vidusceļš – lai šī vecākā paaudze jūtas labi, un arī jaunajiem būtu interesanti. Lai gan arī no pirmās grupas liela daļa nemaz negribot pārmaiņas. Bieži nācies dzirdēt: „Nē, tā nedrīkst darīt! Tā te nekad nav bijis!“ Un tas jauniebraukušos latviešus atstumjot, jo viņi neredzot šeit iespējas attīstīties.

Franz matemātiskā loģika ir dzelžaina – viņš izrēķinājis, ka katrā ģimenē jābūt vismaz 3 bērniem un vecākiem ikdienā jārunā latviski. Tikai tā esot iespējams turpināt un pilnveidot latviešu sabiedrību Klīvlandē. „Cik daudz jauniešu (līdz 40 gadiem) nāk uz mūsu sarīkojumiem?“ jautā Franz un tūliņ atrod iemeslu šim tukšumam – „jo viņiem zudusi interese.“

Labdarības gājienā"Soļo uz Garezeru", 2010

Zanda saskata šeit paaudžu konfliktu – šī esot tā jaunā paaudze, kas bērnībā tika vesta uz latviešu sabiedrību, jo viņu vecākiem tas bija svarīgi. Tagad, kad šie bērni paši kļuvuši par mammām un tētiem, viņi mēģina apvienot latvisko dzīvesveidu ar ikdienu – ved bērnus uz amerikāņu skautiem, iesaista vietējās sporta aktivitātēs, un latviešu sarīkojumus spēj apmeklēt pāris reizes gadā.

Franz atceras, ka bērnībā nebija viegli ikdienā runāt latviešu valodā. Tomēr ģimene esot svarīgākā vieta, kur bērns apgūst valodu, bet skola tikai palīdzot to pilnveidot. Un Zanda tam piekrīt, jo Garezerā viņa redz šādus bērnus, kuru ģimenes ikdienā uztur latviskās vērtības un valodu. „Es uzskatu, ka tā ir viena no lielākajām dāvanām, kuru spējam dot nākamām paaudzēm.“ Lai gan tā esot brīva izvēle un to nedrīkstot nevienam uzspiest.

Neprasi atļauju!

Francis kopā ar OLA organizēto kafijas galdu baznīcas pagrabiņā (2012)

Šīs mūsu vakariņas ievilkās līdz pat vēlai naktij. Bija piektdiena, nākamajā rītā jau 4:30 Franz bija jādodas uz Garezera valdes sēdi, arī man bija jāstrādā. Un tomēr sarunas nevarēja un nevarēja beigties. Bija tik interesanti dzirdēt otra domas par visdažādākajiem jautājumiem! Un ir tik žēl, ka varu šeit tikai nelielu daļu uzrakstīt, jo biļetena lappušu skaits ir ierobežots.

Tomēr pieminēšu vēl vienu, manuprāt, interesantu atziņu, kuru guvu, ciemojoties pie šīs ģimenes – ja vēlies Klīvlandes latviešu sabiedrībā kaut ko mainīt, tad neprasi atļauju, bet – piedošanu.

Intervēja: Anita Zvirgzde

Pastalnieku vakars kosmosā

Ir 14. aprīlis, sestdienas vakars. Latviešu nams Klīvlandē atkal ļaužu pilns. Bērni jau ietērpti latviešu tautastērpos un satraukti gaida sarīkojuma sākumu. Arī liela daļa pieaugušo uzvilkuši godasvārkus. Dažas ģimenes vēl steidz paspēt kopā nofotografēties, jo nezina, kad atkal būs iespēja visiem pulcēties tautastērpos. Ir klāt gadskārtējais Pastalnieku vakars! Gaidīts un kupli apmeklēts tautas dejām par godu sarīkojums Klīvlandes un apkaimes latviešiem.

„Šis gads jārīko kaut kā īpaši“ – pāris nedēļas pirms sarīkojuma sprieda ilggadējie pastalnieki. Un oriģinālā ideja nebija tālu jāmeklē – šogad Pastalnieki dosies kosmosā! Silvija Resne, izmantojot savu māksliniecisko talantu, ar apbrīnojamu degsmi un izdomu radīja zāles noformējumu atbilstoši tēmai. Īpaša vieta uz skatuves, protams, tika ierādīta raķetei. No tās dramatiskas mūzikas pavadībā pilnīgā tumsā un zvaigžņu mirdzumā pirmais izkāpa viens no deju kolektīva vadītājiem Kārlis Daukšs. Novērtējis planētu par pietiekami labu, lai uzdejotu, viņš iesprauda zemē Latvijas karogu un aicināja pārējos Pastalniekus kāpt laukā no raķetes. Par šādu vakara sākumu publika zālē bija lielā sajūsmā. Skanēja aplausi un ovācijas! Un dejas varēja sākties!

Daudzas dejas tika iestudētas šī gada Dziesmu svētku programmai Milvokos, bet dažas bija arī no iepriekšējām sezonām. Pastalnieki vienu aiz otras rimtā solī izdejoja 10 dejas! Vīriem sviedri tecēja strūkliņā un sievām vaigu sārtums kļuva arvien košāks. Tomēr smaids nenozuda ne mirkli! Lai lielie varētu atvilkt elpu, desmit Jaunie Pastalnieki un četras Mazās Pastaliņas nāca talkā ar vienu kopdeju un divām rotaļām. Arī skatītājiem savs darbs bija darāms – kamēr dejotāji atvilka elpu, pārējie vienojās latviešu tautasdziesmu ritmos. „Katram roka jāpieliek, lai lielais darbs uz priekšu tiek!“ - skan latviešu tautas sakāmvārds.

Un tieši tāpēc Pastalnieku vakars tiešām bija izdevies! Par to īpaši jāpasaka paldies deju kolektīva vadītājiem Ievai Daukšs, Kārlim Daukšs un Karinai Hāznerei, kā arī Silvijai Resnis par sarīkojuma organizēšanu! Ilzei un Jānim Hāzneriem pateicība par garšīgām pusdienām, lai dejotājiem pietiktu spēka gan mēģinājumos, gan sarīkojumā! Un protams pašiem Pastalniekiem, kuri ziedoja savu brīvo laiku, lai nāktu uz deju mēģinājumiem gan darbadienas vakaros, gan svētdienas pēcpusdienās!

Kad dejas izdejotas un paldies vārdi pateikti, laiks pašiem kārtīgi atpūsties. Varbūt līdz nakts melnumam, varbūt līdz pirmajai gaismiņai – neviens jau pulkstenī neskatījās! Bet latviešu namā Klīvlandē vēl ilgi skanēja mūzika un jautras balsis.

* * * * *

Pastalnieku vakara foto galerija skatāma Pastalnieku bloga lapā: http://pastalnieki.blogspot.com/p/pastalnieku-vakara-galerija-2012.html

Andreja mākslas brīvdienas Toronto

Andrejs Mantenieks šogad piedalījās Latviešu Nacionālās jaunatnes apvienības Kanādā organizētā kultūras sarīkojumā „Šī Māksla Ir Jauna“ (ŠMIJ). No 9. līdz 11. martam Toronto pilsētā talantīgi jauni cilvēki varēja dalīties savā mākslas pieredzē un baudīt citu mūziķu, mākslinieku, dejotāju un Dj izpildījumus.

"Kāzu viesi" bauda mimosas restorānā

Sarīkojuma programma tiešām bija plaša un interesanta. Pirmajā dienā jaunieši iepazina viens otru caur spēlēm, piedalījās galerijas OUT/AUT atklāšanā, bet vakarā Dj Skeez un Drejus vadībā varēja izdejoties Vecmeitu&Vecpuišu ballītē. Otrajā dienā jaunieši rādīja savas spējas Foto Medībās, piedalījās galerijas semināros ar mākslinieku Vid Ingelevics, paneļdiskusijā par mākslinieku gaitām Latvijā, seminārā „Rīgas nākotne“, kuru vadīja architekts Andris Roze, un vakarā – atpūta poļu klubā ar vakara nosaukumu „Kāzu balle“.

Lūk, ko par šo braucienu raksta Andrejs:

Šis bija mans pirmais ceļojums uz Kanādu, lai satiktu latviešus, un tas man ļoti patika. Kanādā biju tikai īsu laiku, bet jau nevaru sagaidīt atgriezties nākamreiz.

Andrejs - otrajā rindā!

Ceļojums sākās 8. martā. Lai tur tiktu, man bija jābrauc apmēram septiņas stundas ar Greyhound autobusu, ar pārsēšanos Buffalo. Kad ierados, kopā ar diviem draugiem no Ņujorkas mūs aizveda uz mājām, kur mēs visi palikām un satikām citus jauniešus. Nākamā rītā visi devāmies uz „Snakes and Lattes” kafejnīcu, lai spēlētu spēles un izbaudītu pusdienas. Pēc tam blandījāmies par pilsētu, apmeklējot veikalus un restorānus līdz vakaram. Tēma vakaram - „Vecmeitu un Vecpuišu Balle”, bet nozīme nevienam nebija tiešām skaidra.

Sestdien apmeklējām mākslas galeriju, kur bija dažādu modernu latviešu mākslinieku darbi. Es pazinu dažus: Marisai Rasumai piederēja vairākas skices, un Mia Auģu fotogrāfijas. Pavadījām atlikušo dienu, atkal klejojot pa pilsētu. Balle ar tēmu „Kāzu Balle” bija interesanta, un mūziku spēlēja jauniešu grupa.

Viss kopā - ŠMIJ bija interesanta kombinācija ar mākslu, mūziku un draugiem.

Koncerts "Pasakas par ziediem"

Svētdien,  22. aprīlī pl. 1 pm

Anna Sakse "Pasakas par ziediem"

Mūzikas autors ir komponists Valts Pūce, kuŗš uzvedumā pats būs pie klavierēm un uzstāsies kopā ar šarmanto flautisti Ditu Krenbergu.

Stāstnieka lomā iejutīsies Jaunā Rīgas teātra aktieris Gundars Āboliņš, kuŗš klausītājiem stāstīs par mīlestību, par jūtu daudzveidību, caur to parādot visas cilvēka dzīves šķautnes. Pētera Apses fotogrāfijas ilustrēs pasakas par ziediem, radot vaļu fantāzijai un iztēlei.

Sarīkojums būs Apvienotās draudzes lielajā zālē, 1385 Andrews Avenue, Lakewood, Ohio.

Ar $25 ziedojumu pie ieejas. Draudzes skolas bērniem ar vecākiem - ieeja brīva. KLK abonētājiem - ar 3. kuponu.

*   *   *   *   *

Dace Micāne Zālīte (Guilforda, Konektikuta), 15. aprīlis:

Viņi mums atveda Latviju – ar tās dzīvo radošo spēku, skanīgo latviešu valodu, spēcīgām emocijām, un nu„baterijas ir uzlādētas”, saku komponistei un Latviešu Kultūras biedrības TILTS  Mūzikas nodaļas vadītājai, latviešu kultūras darbiniecei Dacei Aperānei pēc koncerta Salas baznīcā Longailendā.

Izrāde ir izdevusies un guvusi atzinību – par to liecina ilgstoši aplausi zālē, ko latviešu mākslinieku ansamblim veltī Ņujorkas apkārtnes latvieši, tuvējo latviešu skolu - Ņudžersijas, Jonkeru latviešu skolu skolēni. Ziedojums Rūtas Gravas piemiņai Latviešu Kultūras biedrībai TILTS sniedza ievērojamu atbalstu visu 5 ASV pilsētu tūrei - Ņujorkā, Filadelfijā, Mineapolē, Čikāgā un Klīvlandē. Ziedojums no ALA Kultūras nozares arī palīdzēja Ņujorkas Latviešu organizāciju padomei sarīkot tūres pirmo izrādi sadarbībā ar Latviešu Kultūras biedrību TILTS.

Šis ir pirmais kopprojekts, ko rīko TILTS Daces Aperānes vadībā  un „Latvijas koncerti" (valsts iestāde), tā idejas autors un producents Gundars Ķirsis. Uz ASV no Latvijas atvests profesionāls, estētisks, mūsdienīgs skatuves mākslas darbs. Ielūkosimies tuvāk „Pasakas par ziediem” skatuves kompozīcijā, tās krāšņajā partitūrā un izpildījuma profesionalitātē.

Tas ir latviešu rakstnieces Annas Sakses septiņu pasaku stāstījums - atlase no grāmatas „Pasakas par ziediem”. Kompozīcijā ietverti vairāk nepazīstami un neparasti stāsti. Mūzikas valoda ir daudzu teātra izrāžu Latvijā autora,  komponista Valta Pūces īpaši šim uzvedumam radīta mūzika klavierēm un Ditas Krenbergas flautas spēlei. Jāizceļ veiksmīgā vadmotīva loma muzikālajā izrādes kompozīcijā, latviešu kamermūzikai raksturīgais melodiskums, intimitāte un gaišas skumjas. Vadmotīvs izrādes sākumā ved uz pareizām sliedēm – solot jaunu un modernu tikšanos ar tautā labi pazīstamajām pasakām. Komponists ne tikai muzicē, bet klavieres izmanto trokšņu radīšanai, piemēram, viegli uz klavieru korpusa iztaktējot aizejoša vilciena ritmu.

Valts Pūce nāk no slavenās Pūču dzimtas, un bostonieši labi atminas viņa tēva brāli režisoru Jāni Pūci un viņa dzīvesbiedri aktrisi Elzu Pūci, kas trimdā veidoja Bostonas teātri. Komponists Valts Pūce maz, bet precīzi iesaistās aktierspēlē. Arī Ditas Krenbergas ne tikai virtuozā flautas spēle, bet arī aktrises loma izrādē ne tikai bezvārdu etīdēs, bet arī ar tekstu uzvedumā ienes šarmantu un daudzveidīgu – sievietes – zieda, sievietes – dabas būtnes tēlu, veidojot saspēli ar uzveduma centrālo tēlu Stāstnieku, ko atveido Gundars Āboliņš.

Latvijā vadošā aktiera Gundara Āboliņa talants atklājas un apžilbina ar spēju sekundes simtdaļas laikā pāriet no viena tēla citā, veidojot plašu „Pasakas par ziediem” tēlu galeriju. Transformējas ne tikai balss tembrs, kas mainās no trausla zieda čukstiem līdz dusmās aurojoša Ziemeļvēja vārdu brāzmām. Ķermeņa plastika un satīrisks akcents īpaši pārsteidz pasakās „Tītenis”, „Zaķkāposti”. Cilvēka dvēseles pārdzīvojuma smalkums ir pasakās „Sniegpulkstenīte”, „Kamēlija” un „Lilija”. Tikumu un netikumu atspoguļojums personificētu ziedu dzīvēs ar klāt piemestu ironijas devu pasakās „Magone”, „Sausziedis”.

Izrādes kompozīcija veidota apļveidīgi – divu baltu ziedu, sākumā sniegpulkstenītes un noslēgumā lilijas mīlestības stāstos, kas runā par jūtu daudzšķautņaino spēku un augstāko pakāpi – ziedošanos.

Visu kopā saliedē muzikālā partitūra - klavieru un flautas tālākais vēstījums mūzikā, kas nebūt neilustrē tekstu, bet dod papildus dimensiju. To arī krāsu un spēcīgu tuvplānu detaļās uz ekrāna rāda Pētera Apses ”Pasakas par ziediem” attēlu stāsts, veidojot savu vizuālo ritmu, kas ir lakonisks, neizraibināts, bet, šķiet, foto mirklī notvēris zieda un dabas burvību. Latviski apskaidroti un cilvēciski patiesi runā izrāde.Pēc izrādes Dita Krenberga saka: ”Tas stāsts varbūt nav tikai par ziediem, bet cilvēkiem, par dzīvi.” „Visu laiku kamols kaklā, gribas raudāt”, atzīstos. Gundars Āboliņš aktiera redzībā atbild: ”Tāpēc jau ir teātris, lai cilvēks izsmietos un izraudātos”.

Gribas vēlēt, lai koncertuzvedumu „Pasakas par ziediem” piedzīvo latviešu skatītāji ārpus Latvijas ne tikai ASV, bet arī Kanādā, Austrālijā, Eiropā. Paldies izrādes ansamblim un rīkotājiem, kas deva iespēju saņemt patiesu mākslas baudījumu – un tieši laikā, kad Amerikas austrumu krastu apciemo ziedonis.

* * * * *

Foto galerija: koncerts Klīvlandes draudzes namā
22. aprīlī, 2012

"Pastalnieku" vakars 14. aprīlī

Foto galerija:
http://pastalnieki.blogspot.com/p/pastalnieku-vakara-galerija-2012.html

Klīvlandes Latviešu koncertapvienības sarīkojums

Lūdzam apmeklēt koncertu,

veltītu ilggadīgās KLK priekšnieces, Ausmas Pirktiņas, atcerei

Programmā:

J. Sibeliusa, J. Vītola, C. Debussy, J.S. Bacha un S. Prokofieva darbi

vijolnieces Margaritas Kreines un pianista Rūdolfa Ozoliņa izpildījumā

Svēdien, 2012. gada 25. martā pl. 12:30

Margarita Kreine, vairāku pirmo godalgu saņēmēja, ir uzstājusies Latvijā un ar ievērojamiem orķestriem un citās Eiropas pilsētās, kā arī ASV. 

Rūdolfs Ozoliņš koncertējis Klīvlandē jau vairākkārt, un KLK klausītāji būs priecīgi viņu atkal dzirdēt.

Raksta autore: Anda Sūna-Cook

Pilsonība nav tikai juridisks akts

"Pilsonība nav tikai juridisks akts, bet tā ir lojalitāte pret valsti, tās vēsturi, kultūru un valodu", tā 2.martā konferencē «Latvijas pilsonība 21. gadsimtā», kas notika Rīgā, sacīja Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa.

Arī nesenais referendums pierādījis pilsoņu spēju aizstāvēt savu valodu, kas liecina par pilsoņu lojalitāti pret valsti. Pilsonības jautājums līdzi nes politisko un emocionālo vērtību, kam jākalpo kā izejas punktam jebkuru jauninājumu ieviešanā arī Pilsonības likumā, norādīja Āboltiņa.

Viņa uzrunā pieminēja dzejnieka Raiņa 1918. gadā, trimdā esot, teikto, ka viņam māju vairs nav, Latvijas vairs nav. Saeimas priekšsēdētāja minēja, ka nav jābūt Rainim, lai plosītu šādas izjūtas. Arī pašreizējais Pilsonības likums liedz iegūt dubultpilsonību tiem ļaudīm, kuri ilgāku laiku dzīvo un strādā ārzemēs, taču arī viņiem ir jāparāda, ka «šeit viņus redz un gaida».

Runājot par dubultpilsonības problemātiku, Āboltiņa uzsvēra, ka pašreizējā likumā esošās normas radušās pirmskara likumdošanas prakses kontekstā. Taču, apliecinot cieņu tiem pilsoņiem, kuri atstāja Latviju kā bēgļi, ir jāspēj viņiem dot iespējas reģistrēties kā Latvijas pilsoņiem. Tas bijis paredzēts, taču likumā tā arī nav iestrādāts.

Āboltiņa atzina, ka valstij ar likumu regulējumu jādod jauna motivācija cilvēkiem atgriezties savā un savu vecāku dzimtenē, tādējādi ļaujot saglabāt piederību savai valstij.

«Dubultpilsonība – tas ir jautājums arī par valsts nākotni. Latvijas valsts pašlaik izsēj un zaudē bērnus, tāpēc tiem bērniem, kuri ir dzimuši ārzemēs, dubultpilsonība ir jāpiešķir,» teica Saeimas priekšsēdētāja.

Pilsonības likuma grozījumu izstrādei Saeimā izveidota īpaša apakškomisija, kas patlaban strādā pie likuma grozījumiem. Deputāti atzinuši, ka pilsonības jautājumus Latvijā joprojām regulē likuma 1998. gada redakcija, kas neatspoguļo sabiedrības aktualitātes un vērtības. Likumā jāveic grozījumi, ņemot vērā pārmaiņas, ko izraisījusi Latvijas dalība Eiropas Savienībā un migrācijas procesi.

Būtiskākie jautājumi, ko risinās likuma grozījumi, būs dubultpilsonības iegūšana ārvalstīs dzīvojošajiem latviešiem un pilsonības piešķiršana Latvijā dzimušu nepilsoņu bērniem.

No interneta materiāliem sagatavoja: Anita Zvirgzde

Laiks padomāt

Domāšana ir ļoti veselīga. To zināja jau senie filosofi Cicerons vai Seneka, un mums šodien nav nekas jauns jāizgudro, lai Klīvlandes latviešu sabiedrība no jauna atkal augtu kuplumā. Tikai jāapstājas, jāpadomā un vienam uz otru vērīgi jāvērš draudzīgs jautājums: kā tu šeit jūties?

Pirms pāris nedēļām to pašu jautāju sev un tuvākiem draugiem Klīvlandē, un sapratu, ka kaut kas nav kārtībā. Jautāju vēl pāris cilvēkiem, un sapratu, ka visi vēlas kaut ko teikt, tikai nespēj atrast „labas ausis“. Tāpēc viņi samierinās ar esošo un neko pat nevēlas mainīt. Un tas ir bīstams signāls – nevēlēties.

Tā kā pēc profesijas esmu žurnāliste, uzreiz saskatīju sev plašu darba lauku – runāt ar cilvēkiem, ļaut viņiem izteikties un gādāt, lai šī informācija nonāk līdz „dzirdīgām ausīm“, kas patiesībā mēs paši vien esam. Mums tikai jāsāk runāt. Un klausīties. KLB valdes iedrošināta noorganizēju pirmo apaļā galda diskusiju ar mūsu cilvēkiem, kuri, manuprāt, ir ne tikai drosmīgi paust savu viedokli pirmie, bet arī pietiekami viedi un vēl ar vēlmi mainīt mūsu latviešu sabiedrības dzīvi uz labo pusi. Vai viņi to paši vēlas darīt, vai viņi redz izeju no strupceļa – par to lasiet šajā un visās nākamajās intervijās zem vienota nosaukuma „Laiks padomāt“.

Pie pirmā apaļā galda sēdās Edvīns Auzenbergs, Maija Grendze, Nora Hurley un Ināra Manteniece. Diemžēl daži nevarēja ierasties.

Nora Hurley – Mēs nācām šeit runāt par sabiedrību, ne katrs pats par sevi. Par Baznīcas un mūsu kā latviešu sabiedrības nākotni. Par to, kāpēc mūs šeit kļūst mazāk un kā mēs to varam novērst. Es esmu uzaugusi šajā Baznīcā. Kaut arī neapprecējos ar latvieti, es vēl arvien nāku un nākšu šeit. Neviens nevar mani aizbaidīt, jo es šeit jūtos piederīga. Es nevaru iet cauri dzīvei un nesajust šo piederības sajūtu. Es te piederu.

Es pazīstu vēl daudzus, kuri precējušies ar nelatvieti. Viņi nemaz negrib te nākt, jo, pirmkārt, neko nesaprot. Mans vīrs, piemēram, mani atbalsta, bet nevēlas nākt kopā ar mani uz baznīcu, lai veselu stundu sēdētu un neko nesaprastu. Ja viņš neko neiegūst pretim, tad kāpēc nākt? Raugoties nākotnē, arvien grūtāk būs apprecēt šeit latvieti. Lai gan tas jau bijis arī pirms tam.

- Tev jābūt spēcīgai motivācijai, lai katru svētdienu, atstājot mājās savu ģimeni, tomēr nāktu uz baznīcu. Paldies, Nora, ka iesāki mūsu sarunu ar savu piemēru! Vēlos uzdot visiem jautājumu - kas ir tas īpašais latvietī, pie kā mēs tik sīksti turamies, un kāpēc tā mūsuprāt ir tik liela vērtība?

Edvīns Auzenbergs – Esmu šodien paņēmis līdzi materiālus, kas tapuši pēc līdzīgām diskusijām citos latviešu centros. Nevienam vēl arvien nav noteiktas atbildes par to, kur mēs esam un kur ejam. Viena no problēmām latviešu sabiedrībā ir tā, ka ne vienmēr tiek respektēts savādāks viedoklis. Nav jāmeklē tālu piemēri arī amerikāņu sabiedrībā, kur republikāņi un demokrāti nevar vienoties. Tāpat arī jaunākai paaudzei vai no Latvijas iebraukušiem ir slēgtas šīs durvis uz abpusēju saprašanos.

1999. gadā arī mēs organizējām pārrunu grupu „Mūsu draudzes 21. gadsimtenī“, kuru vadīja prāvests L. Grendze. Mūsu pašu cilvēki runāja par to, kas ir latviešu sabiedrība, kādi esam šodien atsevišķās paaudžu grupās. Pirmajā grupā ir tie, kuri dzimuši pirms 1940. gada Latvijā, viņiem saites ar dzimteni bija stingras un līdzi atvestās vērtības bija pamats jaunam patvērumam šeit.

- Šīs līdzpaņemtās vērtības tika iekonservētas, lai nemainītos latviskais pamats un to neietekmētu svešā vide.

E.A. - Jā, tā tas notika. Otrā grupa bija kara laika jeb trimdas bērni, kuri dzimuši no 1940. līdz 1960. gadam. Viņi ir vai nu nometnēs, vai šeit dzimuši, un viņiem ir ciešas saites ar saviem vecākiem un viņu izpratni par latviskām vērtībām. Trešā paaudze dzimusi pēc 1960. gada līdz 1995. gadam, un viņu uzskati ir atšķirīgi no pirmās paaudzes, jo viņi dzimuši Amerikā, gājuši te skolā, viņiem ir amerikāņu draugi un sociālā vide apkārt. Šī paaudze respektē, piemēram, savu vecmāmiņu, bet dzīvo savu dzīvi. Šodien mūsu sabiedrību jau veido ceturtā paaudze, kas dzimusi 1990.-tos gados un šajā gadsimtā.

Ar šo es vēlos pateikt, ka uzskati starp visām šīm  paaudzēm ir dramatiski atšķirīgi, jo katram bijusi cita vide apkārt, kurā dzimuši, auguši, studējuši. Varbūt būtu vieglāk vadīt mūsu šodienas diskusijas, ja runāsim atsevišķi pa šīm grupām. Mums tolaik bija astoņas pārrunu sesijas, kuras dokumentējām un publicējām. Notika mūsu draudzes locekļu aptaujas. Paldies Laimdotim [Grendzem] par to vadīšanu. Bet diemžēl pēc viņa aiziešanas aizsaulē viss apstājās, jo draudzei bija jādomā par savu eksistenci, par to, kā atrast jaunu mācītāju.

2008. gadā arī Mineapoles draudze, kas daudzos veidos ir līdzīga mums, runāja par to, ko darīt nākotnē. Kā uzturēt draudzes budžetu, kā nodrošināt pastorātu, kas ir mūsu vērtības utt. Arī šis pētījums ir pieejams. Protams, viena lieta ir runāt un pētīt, bet daudz grūtāk ir darīt. Ceru, viņiem patreiz labi veicas.

Un vēl es gribu pastāstīt par Vairas Vīķes-Feibergas grāmatu „Pret straumi“ (1993), kas runā par trimdas psiholoģiju, latvisko identitāti trimdā un sabiedrības paaudžu maiņu trimdas apstākļos. Viņas uzskati ir atšķirīgi un diezgan asi, bet tie vairāk skar pirmo un otro paaudzi. Mūsu šodien iesāktai diskusijai ir jau liels pamats ielikts.

- No vienas puses ir labi, ja šādi pētījumi jau bijuši, jo mums šodien ir pret ko atsperties. No otras puses – vai tie sniedz mums atbildi uz to, kā motivēt Klīvlandes latviešus iesaistīties to realizācijā?

Maija Grendze – Mineapolē ir apvienotas vairākas organizācijas kopā, lai, piemēram, organizētu kādu koncertu, jo pa vienai tās to nespēj. Viņi cenšas noturēt savu saimniecisko dzīvi un īpašumus ar kopēju kasi, jo arī tas ir pamats, lai būtu vieta, kur sanākt kopā. Līdz šim mēs uzskatījām, ka Klīvlandes draudze ir tā, pie kuras visiem jāturas kopā. Salīdzinot ar Čikāgu vai Ņujorku, mēs vienmēr varējām teikt, ka mēs visi turamies kopā. Kaut arī skaitliski mazāki, mēs varam darīt vairāk. Paaudžu problēma mums ir tā pati, kas visiem citiem šeit, Amerikā.

Par sevi vēlos teikt, ka latviešu sabiedrība man bijusi tā vieta, kurā man sevi nevajag izskaidrot vai pierādīt. Es te vienkārši piederu. Pie amerikāņiem gan man ir problēma. Un tāpat arī Latvijā – es nejūtos tur piederīga.

- Tā ir visas trimdas paaudzes problēma.

M.G. - Jā. Un jaunajām paaudzēm tas droši vien nav tik aktuāli. Mums, latviešiem, ir raksturīga zināma savrupība un ziemeļnieku raksturs. Reizēm amerikāņu baznīcā mēs jūtamies aizskarti, ja tev pievērš uzmanību.

Ināra Manteniece – Mamma stāstīja, kad es vēl biju maziņa un viņa pirmo reizi atnākusi uz latviešu baznīcu, tad jutusies tik atstumta. Jo neviens nepiegāja viņai klāt, neviens viņu neuzrunāja. Es tāpēc nekad netiku vesta uz latviešu skolu.

M.G. – Es tā jutos Latvijā, kad iegāju baznīcā uz svētdienas dievkalpojumu. Drīz vien pārgāju uz Anglikāņu draudzi, lai gan tur dievkalpojumi notika angliski. Bet pēc tam viņi visi draudzīgi pulcējās pie kafijas galda.

I.M. – Tas pats arī Skandināvijā notiek. Viņi ir vēsi attiecībās ar cilvēkiem. Reiz gribēju apskatīt vienu zviedru baznīcu 15 min. pirms tās slēgšanas. Ieeju iekšā, bet zviedrs, kurš to baznīcu tīrīja, paskatījās pulkstenī un steidzās ātri aizvērt durvis tieši manā priekšā. Amerikā man vismaz paskaidrotu, ka mums diemžēl jāslēdz baznīca vai ko citu teiktu. Bet zviedram tas likās tik dabiski! Tāds ir ziemeļnieku raksturs.

E.A. – Biju reiz vienā seminārā cilvēkiem, kuri daudz ceļo. Mums stāstīja par personības robežām, kurās mēs kādu ielaižam vai ne [zīmē apļus uz papīra]. Ja lidmašīnā tev sēdēs blakus amerikānis, tad jau pus stundā tu uzzināsi visu par viņa dzīvi. Varbūt tikai nelielu daļu no personiskās dzīves nē. Bet viņš būs ļoti runātīgs un draudzīgs. Ziemeļeiropā un īpaši Vācijā personiskās dzīves robežas ir daudz plašākas. Ja mēs saprotam šādas personības atšķirības, tad arī skaidrs, kāpēc kāds ziemeļeiropietis tev sēž blakus klusēdams.

Tāpēc arī pirmīt stāstīju par latviešu četrām paaudzēm, jo mēs esam ziemeļeiropieši. Īpaši pirmās paaudzes. Jaunākās paaudzes jau ir pirmā grupa, kas vairāk līdzīgi amerikāņiem – viņi ir atvērtāki. Un tāpēc mēs jūtam šo atšķirību.

I.M. – Aizbraucot uz Vāciju, es jūtos vairāk atvērtāka nekā šeit. Bet Amerikā es jūtos diezgan noslēgta. Tātad tas ir kaut kas ieaudzināts vai iegūts. Man ir draudzene igauniete, kas dzīvo Zviedrijā un 25 gadus nostrādājusi vienā darba vietā. Par savu tuvāko kolēģi viņa nezina neko pastāstīt – vai viņš ir precējies, vai ko viņš dara brīvdienās? Pilnīgi neko viņa nezina!

E.A. – Fans Tropenars sarakstījis grāmatu par šo tēmu. Varbūt būtu vērts arī to mums izlasīt. Jo daudzi jau pirms mums pētījuši un runājuši par šiem jautājumiem, bet nevienam vēl nav noteiktas atbildes.

M.G. – Mums tiešām nav noteiktas atbildes. Vai ir pietiekami, ka mēs sākam domāt par šīm lietām tikai pāris cilvēku? Svarīgi, lai mēs visi kopā varam apmainīties ar domām. Un tas mums dos idejas, virzienu, kurā doties tālāk.

I.M. – Neviens jau neteiks, ka mums nav jābūt draudzīgākiem. Visi to zina! Bet kurš to dara?

- Palūkosimies uz mums no malas! Mēs esam izpētījuši sevi, definējuši šīs četras paaudzes un sapratuši teorētiski šīs paaudžu atšķirības. Ir 2012. gads, un Klīvlandes latviešu sabiedrība vēlas būt kuplāka. Kad archibīskaps Elmārs Rozītis, viesojoties pie mums rudenī, stāstīja par savām draudzēm Vācijā, viņš pieminēja, ka pēdējos gados apmēram 70% no draudžu locekļiem ir nesen iebraukušie latvieši. Draudzes dzīve esot pilnībā mainījusies, viņu domāšanai esot bijis jāmainās pilnīgi citādi nekā līdz šim. Viņi to ātri sapratuši un pārorganizējušies. Manuprāt, mums būtu līdzīgi jāsaprot, ka ne tikai vietējo paaudžu atšķirības, bet arī jauniebraukušo latviešu līdzšinējā dzīves pieredze ir atšķirīga. Un būtu vērtīgi visiem spēt kopā sadzīvot. Mums ir pirmās paaudzes latviskās dzīves vērtības, kuras atvestas līdzi no Latvijas 1950.-tajos gados un līdz mūsdienām saglabātas. Ir otrā paaudze, kura, cienot savus vecākus, šīs vērtības centusies nest tālāk. Bet trešā un ceturtā paaudze vairs nejūt sevī motivāciju uzturēt kaut ko, kas bijusi vērtība viņu senčiem. Viņi jau ir amerikāņi, viņi atvērti savai videi un vēlas modernāku dzīvi. Kā mēs spētu iesaistīt šīs jaunās paaudzes biedrības dzīvē? Kas būtu jāmaina, lai viņi vēlētos nākt pie mums?

E.A. – Līdzīgi bija Kanādā pirms 15 gadiem. Prāvests emer. Dr. F. Kristbergs, kurš referēja par latviešu sabiedrības maiņām un kura draudzē bija ap1000 cilvēku, reiz sacīja, ka apmēram 200 cilvēku esot precējušies ar ne latviski runājošiem. Un tas esot bijis iemesls, kāpēc viņš neesot varējis saglabāt draudzi uz tiem pašiem pamatiem, kādi tie bijuši līdz šim. Pēc statistikas 80% jauniešu apprecas ar cilvēku, kurš nav latvietis. Un viņš uzsvēris, ka mācītājam ir pienākums apkalpot visus draudzes locekļus. Nezinu, kā viņi šo problēmu atrisinājuši. Esmu dzirdējis, ka viņiem tik pat grūti kā mums piesaistīt angliski runājošus cilvēkus draudzei un latviešu sabiedrībai. Mums, organizējot sarīkojumus un dievkalpojumus, arī jārēķinās ar šo statistiku.

N.H. – Neesmu pārliecināta, vai jaunākai paaudzei šodien pietiktu tikai ar baznīca apmeklēšanu. Viņi vēlas iedvesmoties ar citām sabiedriskām aktivitātēm,vairāk darīt kopā.

M.G. – Jaunā paaudze tiešām ir ieinteresēta vairāk darīt, ne tikai sēdēt dievkalpojumā. Tas ir raksturīgi amerikāņu jaunajai paaudzei, šodien baznīcai vairs nav tik svarīga loma. Mūsu jaunieši atspoguļo tieši to pašu. Īsta, nozīmīga piedalīšanās ar kalpošanu tālāk citiem. Vai mēs kalpojam Latvijai, vai darām kaut ko šeit uz vietas – šīs lietas vairāk pievelk jauniešus. Amerikā tiešām ir daudz iespēju darīt dažādas lietas sabiedrības labā, piemēram, „māju būvēšana“, zupas virtuves, lasīt mācīšana utt.

N.H. – Es ikdienā tiešām daudz strādāju. Reizēm stundām jāsēž un tikai jāklausās. Bet man gribas kaut ko darīt! Kaut ko nozīmīgu darīt, mainīt lietas sev apkārt. Es katru gadu vedu svētdienas skolas bērnus uz zupas virtuvi, kur viņi mācās gatavot ēdienu, klāt galdus, satīrīt virtuvi, un viņi vēlas to darīt vairāk! Viņiem tas patīk, jo jūtas vērtīgi.

- Tas nozīmē, ka biedrībai būtu vairāk jāorganizē grupu aktivitātes. Lai nav tikai pasīva sarīkojumu apmeklēšana.

M.G. – Kuros mēs tiešām tikai sēžam – noklausāmies koncertu vai runu, apskatām gleznas, kuras gleznojis kāds cits, piedalāmies dievkalpojumā utt.

- Bet tās tomēr ir mūsu saglabātās vērtības, kuras jānotur.

M.G. – Tie ir pamati, uz kuriem jābūvē jauna māja.

E.A. – Pāris gadus atpakaļ mācītāja Anita Pāža stāstīja par saviem jauniešiem no iesvētes mācību grupas – ka viņi vēlas iet laukā savā vietējā sabiedrībā un darīt labus darbus. Viņi nevēloties kaut ko sūtīt uz Latviju vai darīt kaut ko nezināmai Latvijas organizācijai, bet gan savai vietējai abiedrībai.

N.H. – Tas, ko es arī gribu – darīt, palīdzēt un redzēt rezultātus sev apkārt. Maniem bērniem ir tāpat, un svētdienas skolas bērniem tāpat.

M.G. – Mana paaudze vēlējās palīdzēt Latvijai, palīdzēt noturēt latviešu kultūru un valodu.

E.A. – Šodienas jauniešiem vairs nav personiskās saites ar Latviju. Tas ir kaut kas tāls un varbūt nereāls.

N.H. – Es piemēram ne reizi neesmu bijusi Latvijā. Es gribu, bet pagaidām nav tādu iespēju.

- Manuprāt mūsu jauniešiem Latvija ir kaut kas tāls un abstrakts. Tas ir simbols, kuru vēlējušies uzturēt vecāki un vecvecāki. Bet viņu reālā dzīve notiek Amerikā. Latviešu biedrība var paturēt to kā pamatu, bet jāpārveidojas, lai varētu izdzīvot.

M.G. – Mums noteikti jāpārveidojas!

- Tātad mums nākotnē vairāk jāveido aktivitāšu grupas, kurās iesaistītos jauktu valodu ģimenes. Ko vēl mēs varētu darīt?

I.M. – Vai Tu esi organizācijā OLA?

- Neesmu, un līdz šim īsti neesmu sapratusi, ko šī organizācija dara?

M.G. – Tā ir organizācija, kas dubulto ALJA funkcijas. Pirms pāris gadiem bija daži aktīvi cilvēki, kuri vēlējās apvienot jauniešus, bet kopš to vadītāju vairs nav, arī pati organizācija vairs nav tik aktīva.

- Bet ideja paliek tā pati – atdalīties no pastāvošās organizācijas un sākt kaut ko jaunu, savu.

M.G. – Tieši tā, un līdz šim viņi organizējuši lieliskus labdarības pasākumus, lai piesaistītu līdzekļus, piemēram, Garezeram u.c.

E.A. – Klausoties mūsu sarunu, domāju par to, ka mēs bieži uzsveram, ka te esam mēs, latvieši, un tur ir pārējā pasaule. Bet gan grieķiem, lietuviešiem vai ungāriem ir tieši tādas pašas problēmas kā mums. Mums vajadzētu uzklausīt viņu pieredzi par to, kas ir labs un noderīgs viņu jaunajai paaudzei. Bet mūsu latviskais lepnums jau neļauj to!

- Varbūt atšķirībā no viņiem mūsos ir bailes pazaudēt latviskumu. Un tas mums traucē „atvērt durvis“ savā sabiedrībā, lai pie mums ienāktu svešais.

M.G. – Tā ir mūsu iekapsulēšanās. Piemēram, Krievijas Pareizticīgo baznīca pēdējos gadsimtus izdzīvojusi, jo tā iekapsulējās – saglabāja vecās vērtības, neielaida neko jaunu. Tāpēc viņi daudzējādā ziņā ir atpalikuši no jaunās dzīves. Bet ir izdzīvojuši arī tie, kas mainījās, tikai viņi kļuvuši citādi. Tā kā ir divi veidi, kā izdzīvot – iekapsulēties vai mainīties. Un katram ir savi plusi un mīnusi. Ar iekapsulēšanos mēs, protams, nomirstam.

- Kuras tad būtu tās pamatvērtības Klīvlandes latviešu sabiedrībā, kuras ir iekapsulētas, bet kuras, mums atveroties, būtu jāsaglabā?

E.A. – Viena lieta, kuru saprot pat universitātēs – mēs studējam valodas, lai saprastu citas kultūras un paplašinātu savu redzējumu. Latviešiem Amerikā tas jau bija ielikts šūpulī, šī otra valoda un kultūra. Ir viena daļa latviešu, kuri uzskata, ka viņiem to nevajag, viņi izvēlas dzīvot viendimensijas pasaulē. Lai vai kādai etniskai grupai tu piederi, tu zini, kas ir tava aizmugure, kādas ir tavas saknes un kādi ir tās tikumi. Katrs pats izvēlas, cik daudz no tā lietot, bet mēs visi esam bagātāki, ja dzīvojam divās kultūrās. Un žēl, ja to kāds nenovērtē.

- Tātad Klīvlandes Latviešu biedrībai jābūt tai vietai, uz kurieni latvieši var nākt atcerēties un lietot savu senču saknes.

M.G. – Līdz ar to nāk arī valoda, un tā mums atver durvis uz kultūru. Un tā ir pirmā lieta jaunajai paaudzei, kuru mums šeit visgrūtāk uzturēt – latviešu valodu. Vai viņi var iejusties latviešu kultūrā bez latviešu valodas?

Un vēl arī svarīgs ir reliģijas pamats. Tas ir mans personiskais viedoklis. Baznīcas ir visstiprākās organizācijas, kas pastāvēs visilgāk. Ja baznīca mainīsies laikam līdzi, tad mums ir cerība, ka arī mēs ilgāk pastāvēsim. Paskatieties uz iepriekšējām paaudzēm, uz veclatviešiem! Viņi gan nebija tik organizēti, kā mēs tagad, bet viņiem vēl ilgi pastāvēja savas draudzes. Viss pārējais bija jau pazudis, bet draudzes vēl pastāvēja.

E.A. – Tas gan nenozīmē, ka ticība ir tā, kas vieno, vai ne? Tā ir pajumte, kuru dod baznīca. Tā ir iespēja visiem sanākt kopā vienā vietā.

- Kopš es esmu atbraukusi uz Klīvlandi, man radusies pretestība pret reliģijas uzspiešanu latviešu sabiedrībā. Es pati esmu luterticīga, es labprāt apmeklēju dievkalpojumus, bet tas nedrīkst būt kritērijs, lai mani uzņemtu šajā sabiedrībā. Būt par latvieti nenozīmē būt luterānei. Manuprāt, šeit tomēr nedrīkst vilkt paralēles. Es varu būt baptiste vai katoļticīga, varbūt dievture, bet pirmkārt tomēr - latviete. Te jārunā par spēju pieņemt citādu latvieti nekā mēs paši. Piekrītu, ka baznīca ir vieta, kura var palīdzēt mums augt tālāk, bet tad tai jākļūst daudz atvērtākai.

I.M. – Mēs gan tikko runājām, ka mūsdienu jauniešiem baznīca vispār nav svarīga. Bet es gribētu turpināt par latvietību. Esmu daudz par to domājusi, un vēl arvien man nav atbildes. Tā noteikti ir valoda un kultūra. Arī latviešu tautas folkloras tradīcijas ir svarīgs latvietības pamats. Tā ir daļa no mūsu pagātnes. Bet te vēl daudz par ko būtu jādomā un jārunā. Žēl, ka pie šī diskusijas galda nav jauniešu pārstāvja. Jo viņi būs tie, kas darīs nākotnē. Pirmās paaudzes cilvēki jau ir ar mieru sēdēt dievkalpojumos vai sarīkojumos, un tas arī ir labi. Bet mums vairāk jādomā par jaunākām paaudzēm. Tāpēc jājautā jauniešiem – ko viņi grib?

- Bet mēs jau nākam uz latviešu namu kopā ar ģimeni, mēs visas paaudzes nākam kopā. Tad varbūt mums katram jāpajautā savā ģimenē – savam dēlam vai meitai, saviem mazbērniem – ko tu vēlies darīt kopā ar mani latviešu namā? Vēlreiz paskatīties uz latvieti sevī un saprast – kā tu vēlies to realizēt. Ne viens pats, bet kopā.

Paldies diskusijas dalībniekiem par izteiktām domām! Liekas, tēmas nākamām sarunām jau skaidri iezīmētas. Aicinu pieteikties katru, kas vēlas tajās piedalīties!

Intervijas vada: Anita Zvirgzde