Trimdas ārpolitikas
darbs no sākuma gadiem ietvēra demonstrāciju rīkošanu un vēstuļu rakstīšanu ASV valdības pārstāvjiem. Ar
tiem centās informēt Amerikas pilsoņus par Baltijas traģisko likteni. Klīvlandē tas bija viens no biedrības un Daugavas vanagu uzdevumiem. 1979. gadā izveidojās neliela Baltiešu grupa, kuŗi uzskatīja, ka
nacionālpolitiskais darbs būtu sekmīgāks, ja lietuvieši, latvieši un igauņi
apvienotos un runātu „vienā balsī“. Nodibināja Klīvlandes Baltiešu komiteju (Baltic American Committee of
Greater Clevland), kas sadarbojās ar Apvienoto
Baltiešu amerikāņu nacionālo komiteju (Joint Baltic American National
Committee) Vašingtonā un Baltiešu-Amerikāņu brīvības līgu (Baltic American Freedom League)
Losondželosā.
Kopš tā laika Baltiešu komiteja rīkojusi neskaitāmas demonstrācijas Klīvlandē un piedalījusies demonstrācijās Vašingtonā. Tā sekoja notikumiem Baltijā un nepārstāja informēt Amerikas valdību un pilsoņus par to nozīmi. Kad sākās atmoda, klīvlandieši Baltiešu komitejas vadībā steidzās palīgā. Rīkoja sanāksmes, konferences, pieņemšanas un satikšanos ar valdības pārstāvjiem. Vēstuļu rakstīšanas akcijas nepārtraukti atgādināja par notikumiem
Baltijā. Pēc brīvības atgūšanas komitejas darbs turpinās, galvenokārt informējot valdību Vašingtonā.
Klīvlandē Baltiešu komitejas rīkotā 14. jūnija atzīmēšana
turpinās līdz šai dienai.
Tā saved baltiešus kopā arī konfesionālā ziņā -
luterāņi, katoļi un baptisti dievkalpojumā paceļ kopīgu balsi, pieminot komunistu upurus.
Šie dievkalpojumi notikuši dažādās
vietās, tagad pārmaiņus - lietuviešu vai mūsu baznīcā.
Šogad bija latviešu kārta.
Dievkalpojumu vadīja lietuviešu mācītājs Father Joseph Bacevice, latviešu baptistu mācītājs Dr. Pauls Barbins un
mūsu mācītāja Dr. Sarma Eglīte.
Svēto rakstu lasītāja bija Ariana Daukša. Dievkalpojums sākās ar Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un Baltijas karogu ienešanu, ASV un visu Baltijas valstu himnu dziedāšanu. Tas turpinājās, sekojot tieši šai reizei
izvēlētiem lasījumiem no Mateja
evaņģēlija, Psalmiem un izvilkumiem no Rūtiņas
Upītes grāmatas “Dear God, I wanted to live”. Parastā sprediķa vietā dzirdējām šos lasījumus. Pēc katra lasījuma bija brīdis klusai lūgšanai, pārdomām un kopējai lūgšanai.
Dievkalpojuma kārtība draudzei bija neparasta, un sākumā vienu otru mulsināja, bet ar laiku tās
ritms un saturs piesaistīja domas un sirdis, pat
izraisot asaras.
Nevien mācītāji bija īpaši piestrādājuši, lai dievkalpojums būtu nozīmīgs, arī soliste Agnese Fišere un ērģeģniece Līga Zemesarāja bija sagatavojsi
sēru dienai piemērotu mūziku. Meditācijas
laikā pēc kopējās lūšanas Agnese dziedāja V. Baštika “Vientuļais koks” un J.S. Bacha “Quia Respexit”. Līgas atskaņotā Francis Snow “Fantasie on Dies Irae”
dievkalpojuma sākumā jau vedināja domāt par aizvesto traģisko likteni.
Meditācijas laikā viņa bija izvēlējusies
izvilkumus no „Choral and Variation“ no “Liebste Jesu wir sind
Hier” un postludē dziļi izjustā Lūcijas Garūtas lūgšana “Mūsu tēvs
debesīs” no „Dievs, Tava
zeme deg“ – it
kā nolika visas tautas sāpes un cerības Dieva rokās.
Pēc dievkalpojuma pulcējāmies draudzes nama lielajā zālē, kur draudzes dāmas un Baltiešu komiteja bija
sagādājušas cienastu. Baltiešu komitejas jaunā priekšniece Baiba Caunīte savā
uzrunā iepazīstināja klātesošs ar komitejas
locekļiem un aicināja atcerēties Baltijas ceļu,
kad igauņi, latvieši un lietuvieši,
sadevušies rokās, izveidoja dzīvu ķēdi, kas sniedzās pār visu triju valstu teritorijām. Viņa aicināja to atdarināt - sadoties rokās un veidot ķēdi aplī ap zāli. Tā bija maza atblāzma no atmodas laika
sajūsmas un vienotības gara.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru