oktobris 29, 2011

Kad dziesma svin svētkus


Jau sen šo zemi – dziesmu zemi sauc,
Te gaisma akmenī pat aust.
Jau sen te Daugaviņas dziesma skan
Un svēta, dārga tā ir man.
Kad pienākuši rudens tumšākie vakari, Klīvlandes Apvienotais draudzes nams Klīvlandē jau atkal pildās ļaudīm – lai sanāktu parunāties un satiktos. Bet 29.oktobra vakars bija īpašs – sadziedāšanās kopā ar Toronto latviešu jauniešiem.
Kāpēc īpašs?
Jo šādi ciemiņi ir reti mūsu pusē…
Jo dziedāt lielajā zālē simtu cilvēku pulciņā ir piedzīvojums...
Jo latvieši ir dziedātājtauta…
Jo muzikālā stīga aizskar katra dvēseles mieru un iekustina mīlestību pret Latviju...
Jo…
Tā varētu turpināt ilgi par to, kāpēc ir īpašs tas vakars, kad latvieši Klīvlandē pulcējas uz saviem mazajiem svētkiem – dziesmai par godu.

Kādēļ man dziedāt svešu dziesmu“ – jau zālē lielās gaismas pieklusušas, lai pirmai dziesmai it nemanāmi ļautu nojaust šī vakara noskaņu – par mūsu mīļo Latviju, par pļavām un miglas rītiem, par bites dūkoņu un likteņupes sūrajiem mezgliem. Toronto latviešu jaunieši šo dziesmu programmu esot jau divas reizes rādījuši savās mājās, un dziesma lido tālāk – attālums mūs vieno, ja dziedam kopā! Pietāte pret mazā kamerkora atturīgo izskatu, izdoma par baltā ekrāna noformējumu – viss, it viss ļāva dziesmām plūst, virmot un aizskart. Katrai divrindei uz ekrāna tika pieskaņota kāda Latvijas ainava, Rundāles vai Bīriņu pils dakstiņi, bērnu smiekli, gadskārtu mijas vai senu atklātnīšu izlīdzinātās krunkas vēl ļāva saskatīt pirms gadsimta būvēto Latvijas mazpilsētu bruģus. Dažādas fotogrāfijas mijās ar katru dziesmu divrindi uz baltā ekrāna, un dažādi tās samija dvēselē katra atmiņas par mīļajām mājām.

Reizēm muzikālās tēmas uzgavilē saldi, kā jau dzīvē. Un Valdis Jevtejevs ar pārliecinošu solo aizrauj sev līdzi katru, kurš vēl nedroši vēro no malas – jo šis ir dziesmu vakars! Sadziedāsim! Pārējo dziedātāju patiesais smaids tik tiešām iedrošina, un dziesmas sāk skanēt! Arī Kārlim Blūmam līdzi jau dzied ikviens – par krizantēmām „uz galda vāzē, bet tās jau muļķes nesaprot,“ un ugunssārto mežrozīti, „kas cauri vasarām zied un zied“.

Arī Māris un Vilnis Blūms latviešu tautasdziesmu par līgaviņas pāragro apņemšanu izdziedāja ģitāras pavadībā tik jautri, ka pat visvecākajiem klīvlandiešiem kājas zem galda ritmā līdzi taktis skaitīja. Kanādiešiem talkā nāca arī mūsu skanīgās balsis – Zanda Bauer, Silvija Resnis, Karina un Ilze Hazner. Arī Mārtiņš Daukšs pēdējā brīdī bija gatavs spēlēt pavadījumu un uzdziedāt. Jo kopā dziedāšanas prieks it īpaši skan!

Klīvlandes deju kopa „Pastalnieki“ veda rotaļās un grieza dančus gredzenā ar latviešu tautasdejām „Ačkups“, „Raitais dancis“ un „Gredzentiņš“. „Pat galva sareiba, skatoties, kā tie jaunie šodien prot sadejot,“ sacīja kāds vīrs pie blakusgaldiņa. Un vēl daudz jauku vārdu, pateicību, komplimentu skanēja šajā vakarā: „Šis ir labākais vakars, kas mums pēdējā laikā bijis!“, „Jā, to būs grūti pārspēt!“.

Straujas un jestras, skumjas un mīļas – tik dažādas bija šī vakara noskaņas. Arī mani kāda dziesma īpaši uzrunāja, un vēl ilgi tai vakarā dvēselē skanēja: „Gudra kā jūra visa Kurzeme dun,/Vēji skrien pāri zelta gundegām, Un/Nīcā un Bārtā brunči sarkani plīv,/Kuršu pavards uguns krāsā dzīvs.

Un jo īpaši stāsts fotogrāfijās uz ekrāna par Latvijas neatkarības atgūšanu – par jakas aplokā paslēptu auseklīti un stipra pleca sajūtu Baltijas ceļā, par ugunskura dūmu smaržu barikāžu ēnā, par trasējošo ložu švīkām acu priekšā un māmiņas asarām pie mūsmājas pirmā sarkan-balti-sarkanā karoga.

Tik tiešām, vakars bija ne tikai izdevies, bet tas bija lielisks! Toronto jauniešu grupas vadītāja Eva Otaņķe vēlāk e-pasta vēstulē pateicībā par sirsnīgo uzņemšanu, atsaucību, atbalstu un labājām emocijām visiem šī vakara organizatoriem saka lielu, lielu paldies! Jāpateicas dziedātājiem, dejotājiem, mūziķiem, Klīvlandes Latviešu biedrībai un čaklajām saimniecēm! Sarīkojuma ienākumi nodoti deju kopai „Pastalnieki“ izdevumu segšanai braucienam uz ASV Dziesmu svēkiem Milvokos 2012. gada jūlijā.

Bet klīvlandieši jau klusībā plāno, kad atkal varētu aicināt tuvos kaimiņus no Toronto uz nākamiem svētkiem dziesmai par godu.

Raksta autore: Anita Zvirgzde

1 komentārs:

  1. Uz šo sadziedāšanās vakaru mēs pie jums braucām pēc 3x3 ASV padomes sēdes. Sarīkojums man tā patika, ka gribu pastāstīt, kas notika tālāk.

    Kad rudenī Mineapolē plānojām dažus sarīkojumus Kultūras dienām (parasti janvāra beigās, februāra sākumā) es ieteicu vienu nedēļas nogali rīkot Sadziedāšanās vakaru, līdzīgu Klīvlandes sarīkojumam. Tā arī izdarījām.

    Pagājušā sestdienas vakarā sanāca pilna lejas stāva ēdamzāle latviešu baznīcā ( mums te vairs nav latviešu nama) ap 75 cilvēki. Kalniņu pāris pat atbrauca no Dimoinas. Ivars Zemmels sarakstīja dziesmu vārdus datorā, rādīja tos uz lielā ekrāna, pa starpu arī Latvijas tēlus. Visi sanesa groziņus (tas nav daudzus gadus darīts, parasti kāda komiteja vai grupiņa gādā ēdienu) un bija ļoti bagāts kafijas galds. Zinta Pone pavadīja dziesmas uz klavierēm un akordeona, dažas dziedājām bez pavadījuma.

    Ik pa dažām dziesmām bija mazi uzvedumi, anekdotes vai mīklas. Sarma Straumane bija sarunājusi vairākus kora dziedātājus tēlot īsus skečus par korisitem "Kā tie kādreiz bija" un "Kā tie būs nākotnē". Elgai Ponei, Ģirtam Jātniekam un Inārai Porietei bija dažas mīklas, un Zinta Pone pastāstīja pāris Stabiņa un Krēsliņa anekdotes.

    Un tā līdz vakara beigām izdziedājām 33 dziesmas! Vairums bija pazīstamas tautas dziesmas vai ziņģes, bet bija arī pāris ne tik pazīstamas. Dziedājām pat "Pidriķi"!

    Nu, tik jauks, draudzīgs un jautrs vakars sen nav bijis. Varbūt rudenī sanāksim atkal un sadziedāsim.

    Paldies klīvlandiešiem par labu piemēru!

    AtbildētDzēst